VISS SĀKĀS AR SĒKLU
Ja tu lasi šīs rindas, tad izskatās, ka mums ir kas svarīgs kopīgs. Kā mazas pēdiņas uz gultasveļas, brīnišķīgas un smieklīgas ģimenes bildes pie sienas, vienmēr auksta rīta kafijas vai tējas krūze, pilna autiņbiksīte uz dīvāna, suns ar maziem uzlīmēm kažokā, iekšējās pārdomas par to, vai sākt bērna pašvadītu piebarošanu vai tomēr atrast veco blenderi biezeņiem, mans telefons atkal pazudis rotaļu stūrītī, ielikts jaunajā kravas busiņā, un, visticamāk, slikts miegs iepriekšējā naktī, jo mazulim nāk zobi. Pazīstami? Vai varbūt tu gaidi un ar satraukumu un nelielām bailēm sagaidi savu lielo dienu, vairāk nekā izlaidumu vai kāzu dienu. Vai arī sapņo un plāno savu nākotnes ģimeni. Lai kādā situācijā tu būtu, es tevi saprotu un zinu, ko tu pārdzīvo – esmu bijusi tur un joprojām esmu tajā. Esmu kā tava vēstuļu draudzene, kas, iespējams, saprot tevi labāk, nekā tu domā.
Ļaujiet man mazliet vairāk pastāstīt par sevi. Mani sauc Agnese, esmu mājsaimniece, sieva un mamma saviem bērniem, un, protams, vēl daudz kas vairāk. Mana ikdiena griežas ap mājām, bērniem, suni, kaķi, mazo dārziņu, pāris puķēm, nedaudz klavierēm, nedaudz dejām un, jā, pusi dienas pavadu virtuvē, bet lielu daļu pārējā laika – tualetē, jo man ir dvīņu mazuļi. Tas ir neizbēgami, vai ne? Palīgierīces manā dzīvē ir ļoti gaidītas un vajadzīgas, un dažreiz palīdzīgas rokas vēl vairāk.
Es vēlējos suni
Es satiku Kārli savos divdesmitajos gados pie māsīcas ballītē, un nākamo pāris gadu laikā mēs dažas reizes satikāmies pie viņas, līdz kādu dienu viņš uzaicināja mani uz nevainīgām vakariņām. Mēs abi sajutām milzīgu savstarpēju pievilkšanos, un, iespējams, situāciju pastiprināja arī mans izsalkums pēc garas darba dienas, tāpēc pat maltīte šķita tik lieliska, kā atceros, ha ha. Un jau drīz nākamie randiņi tajā vasarā mums lika saprast, ka vēlamies būt kopā. Tajā laikā es studēju un biju pieteikusies Erasmus apmaiņas programmai Turcijā. Atceros savus četrus mēnešus Turcijā tajā rudenī un ziemā – mazāk ar lieliskiem ceļojumiem un piedzīvojumiem, bet vairāk ar ikdienas pastaigām uz interneta kafejnīcu un divu stundu sarunām ar Kārli caur Skype. Viņš pie manis atlidoja divas reizes tajā laikā. "Jauna mīlestība vienmēr ir tik melodramatiska," reiz teica Tūcītis no multenes "Rio". :) Kad atgriezos mājās, bija skaidrs, ka atgriežos pie sava nākotnes vīra, un tā viss sākās ar sēkliņu – mēs sākām sapņot par savu mazo ģimenes koku. Un es arī vēlējos suni un sāku meklēt krievu toiterjeru, kas šķita ideāli piemērots manam dzīvesveidam. Bet Kārlis nevarēja būt priecīgs par manu izvēli šīs šķirnes smieklīgās balss dēļ, un es cienīju viņa nepatiku un ar vieglām skumjām pārtraucu meklēšanu. Maz zināju, ka patiesībā es biju gatava nevis rūpēties par mazu suni, bet gan veidot savu ģimeni, kā vēlāk sapratu.
Neviens nepiedzimst par gatavu vecāku
Un arī mēs tādi nebijām. Mūsu pirmais dēls piedzima 2011. gada augustā, un kopš tā laika mana pasaule ir apgriezusies kājām gaisā. Esmu mamma jau vairāk nekā 10 gadus, un droši varu teikt, ka nekas mani un mūs nav mainījis vairāk kā mūsu bērni. Esmu tik daudzas reizes pārkāpusi savas fiziskās, garīgās un emocionālās robežas, ka grūti iedomāties, kā dzīvoju pirms visām tām saldajām un reizēm arī grūtajām mācībām, ha ha. Un viss, ko varu teikt – šī pieredze noteikti mani ir padarījusi par labāku cilvēku, kad beidzot sapratu, ka ir daudz lietu, ko nevar ne kontrolēt, ne paredzēt, bet tikai pieņemt un rīkoties ar iespējami labāko attieksmi. Rūpējoties par saviem mīļajiem, esmu iemācījusies rūpēties arī par sevi. Nu, godīgi sakot, šo mācību vēl joprojām apgūstu, un tā man ir maksājusi daudz gadu gaitā, audzinot bērnus. Es varētu uzrakstīt garu sarakstu ar mācībām, ko esmu apguvusi vai kas vēl jāapdomā, bet tā jau ir cita stāsta tēma.
Un tieši šeit mēs esam
Mēs esam precējušies jau 14 gadus, dzīvojam savā sapņu lauku mājā, mums ir seši bērni, no kuriem jaunākās ir dvīņu māsas. Esmu mācījusi vecākos bērnus mājās, un mazākie ik dienu ir man blakus, jo ticu un redzu, ka viņi var apgūt nepieciešamās prasmes no vecākiem, brāļiem, māsām, dabas, draugiem un ikdienas dzīves mums apkārt. Un man joprojām ir sajūta, ka tas viss ir tikai sākums visām brīnišķīgajām piedzīvojumu iespējām, ko dzīve mums var piedāvāt – atliek tikai iztēloties un iestādīt sēklu zemē, lai sāktos lielas lietas.
Es noliecos pati sev par visu, ko esmu piedzīvojusi, un par visu, ko ik dienu daru, lai pasaule grieztos man un manai ģimenei. Un tāpat es noliecos arī tev par tavu ceļu, drosmi, sapņiem, pieredzi un izaicinājumiem, ar kuriem tu saskaries. Jo mēs visi to darām. Mēs esam tik dažādi, bet vienlaikus arī ļoti līdzīgi – tas mūs padara par cilvēkiem. Un mēs visi sākam ar sēklu, vai ne? Tāpēc ceru dzirdēt arī par tavām cerībām un sapņiem,
Tava vēstuļu draudzene Agnese
