Rīcības soļi jaunajiem vecākiem, lai atvieglotu attiecību krīzi.
Laiks padziļināti izpētīt dinamiku starp pāri, kad bērns kļūst viņu dzīves centrālo figūru. Iespējams, ar informāciju par šo tēmu esat saskāries jau agrāk, bet, ja lasāt šo rakstu, iespējams, ka meklējat palīdzību, atbalstu vai jūtat gaidāmās pārmaiņas. Šī raksta mērķis ir sniegt ieskatu par to, kas varētu notikt jūsu attiecībās, piedāvājot vērtīgu atbalstu, kad jūs pārdzīvojat šo pārmaiņu periodu.
Es pati spilgti atceros un esmu dzirdējusi līdzīgus stāstus no draugiem, paziņām un klientiem par to, kā bērna piedzimšana būtiski ietekmē cilvēkus un viņu attiecības. Lai gan šis notikums bieži vien tiek gaidīts ar nepacietību, pārim tam rūpīgi gatavojoties, nereti izskan tādi izteikumi kā: "Ir sajūta, ka mūsu attiecības sabrūk", "Varbūt mēs neesam domāti viens otram", "Sākumā mums bija lieliski, bet viss gāja greizi", "Es vairs nepazīstu savu partneri", "Mēs visu laiku strīdamies" vai "Otrs uzvedas kā bērns" un citi. Neskaidrību un pārpratumu ir daudz, un abi partneri ir apmulsuši un cīnās ar jautājumu par to, kas notiek. Lai izgaismotu problēmas, ar kurām parasti saskaras pāri, - ko es būtu vēlējies zināt agrāk, lai izvairītos no nevajadzīga stresa, trauksmes un apjukuma, - es izklāstīšu šīs grūtības soli pa solim. Būtu lietderīgi, ja jūs abi kopā izlasītu un pārrunātu šo informāciju, iespējams, nonākot pie kopīgiem risinājumiem vai vismaz pie plāna, kā virzīties uz priekšu. Meklējiet risinājumus pārdomātas sarunas ceļā.
Esmu novērojusi, ka no bērna piedzimšanas brīža līdz pat trīs gadu vecumam viens vai abi partneri bieži vien domā par attiecību pārtraukšanu vai šķiršanos. Šo emociju - izmisuma, vilšanās, panikas, nepārvaramas iekšējās spriedzes, bezspēcības, bezpalīdzības, aizvainojuma, dusmu, greizsirdības, vientulības, apjukuma, noraidījuma un pamestības sajūtas, kā arī baiļu zaudēt vienam otru - smagumu var būt grūti izturēt. Šīs jūtas var būt apslēptas zem dusmu un aizvainojuma plīvura, īpaši, ja neesat pieraduši šīs emocijas un jūtas apspriest viens ar otru. Šis posms šķiet ilgstošs, liekot aizdomāties: "Kas ar mums notiek? Vai tas kādreiz beigsies?" Man ir labi pazīstamas šīs problēmas - strīdi, apsūdzības, pārpratumi, partnera uzmanības trūkums, nepietiekams miegs, stress saistībā ar jauno vecāka lomu un vispārējs apjukums -, jo mēs ar vīru to pārdzīvojām mūsu pirmās lielās attiecību krīzes laikā. Pārsteidzoši, ka daudzi pāri drīz pēc bērna piedzimšanas nolemj šķirties, pat ja viņi joprojām mīl viens otru...
Krīzes ir normāla dzīves sastāvdaļa. Tās ir nepieciešamas izaugsmei. Ja nebūtu krīžu, neviens no mums negribētu mobilizēties un kaut ko mainīt dzīvē. Mēs visi tās piedzīvojam vairākas reizes, arī individuāli. Piemēram, trīsdesmito gadu krīze ir laiks, kad cilvēks pārvērtē savas prioritātes un izvēlas vai nu mainīt profesiju, vai veidot ģimeni, vai pievērsties veselīgam dzīvesveidam, vai mainīt savu dzīvi kādā citā veidā. Pirms pārmaiņas ir notikušas, šo procesu pavada biedējošas sajūtas un nedrošība. Jo atrasties situācijā, kad vairs nesaproti, kas esi; ko vēlies; kurp doties - tas ir grūti! Tomēr tas viss ir nepieciešams, lai kaut kas varētu piedzimt kaut kas jauns. Dzīve mainās, tāpēc es kā cilvēks varētu attīstīties! Tas pats attiecas uz pāru un ģimenes attiecībām. Katrai ģimenei, kurā ir vismaz divi partneri, kopdzīves laikā nākas piedzīvot vairākas krīzes. Un visas tās ir nepieciešamas, lai radītu apstākļus attīstībai. Katra ģimene ir atšķirīga, bet mēs visi pārdzīvojam krīzes lielākoties vienādi - atšķiras tikai to dziļums un ilgums, kā arī spēja tās pārvarēt. Viss ir atkarīgs no abu partneru vēlmes atrisināt krīzi, uzņemties atbildību par savu ieguldījumu attiecībās, pieejamajiem resursiem, spējas komunicēt un abu izpratnes.
Starp laimīgiem un nelaimīgiem pāriem ir tikai viena atšķirība: laimīgi pāri aktīvi risina savas problēmas, bet nelaimīgi pāri vai nu noliedz problēmas, vai cer, ka tās atrisināsies pašas, bet tas nekad nenotiek!
Saskaroties ar krīzi, ir divas iespējas: vai nu iestrēgt, vai izkļūt no tās gudrākam un pieredzējušākam. Katram no mums ir izvēle. Ģimene saskaras ar pirmo nozīmīgo krīzi, kad piedzimst bērns. Visi sistēmas aspekti piedzīvo pārmaiņas; notiek pārstrukturēšana dažādās jomās, ieviešot jaunus pienākumus, tradīcijas, vērtības un atbildību. Šai krīzei ir tendence atkārtoties ar katru nākamo bērnu, varbūt mazāk smagā formā nekā pirmajā reizē. Lai efektīvi pārvarētu krīzi, jums un jūsu partnerim ir jāveic vairāki uzdevumi. uzdevumi:
-Jums un jūsu partnerim ir jāpieņem jaunās mātes un tēva lomas, kas ne vienmēr var būt pašsaprotamas. Pielāgošanās šīm lomām bieži vien prasa laiku un var būt izaicinoša. Liela nozīme ir jūsu pašu pieredzei ar vecākiem bērnībā. Jo vairāk jūsu vecāki atzina jūsu vajadzības, reaģēja uz raudāšanu un apzināti izveidoja emocionālu saikni, jo vieglāk jums kā jaunajam vecākam var būt pieņemt savu lomu. Par to es runāju iepriekšējā mēneša tēmā. Ir vērts atzīmēt, ka pēcdzemdību depresija var skart gan sievietes, gan vīriešus, norādot uz grūtībām pieņemt vecāku lomu.
-Jūsu pienākums ir veidot pieķeršanos bērnam (līdz 3 gadu vecumam) - šo tēmu mēs aplūkosim nākamajā mēnesī. Tas ietver spēju uztvert bērna vajadzības un reaģēt uz viņa saucieniem. Šīs darbības rada bērnam drošības sajūtu un māca viņam uzticēties pasaulei, jo viņa pasaule griežas ap jums abiem (vai vienu no vecākiem) - liekot pamatu visai turpmākai dzīvei.
-Vēl viena būtiska atbildība gulstas uz tēvu. Ne visi to saprot, un ne visi ir gatavi pildīt šādu lomu, taču tai ir liela nozīme: sniegt emocionālu un fizisku atbalstu partnerei līdz bērna gada/ pusotra gada vecumam un būt par emocionālu enkuru jaunās māmiņas saspringumam un emocijām visas dienas garumā. Tas ir būtiski, lai viņa varētu pēc iespējas mierīgāk un veiksmīgāk pavadīt šo intīmo laiku kopā ar bērnu, izveidojot drošu pieķeršanos. Protams, tas viss prasa vīrieša emocionālo briedumu, spēju orientēties ne tikai partneres emocijās, bet arī savās. Vērtīga ir arī ārēja atbalsta meklēšana, piemēram, no draugiem, kuri var uzklausīt un piedāvāt palīdzību, vai regulāras konsultācijas ar atbalsta speciālistu, lai pārrunātu visu notiekošo. Atrodiet sevī spēku būt par būtisku atbalsta personu māmiņai ar mazuli pēcdzemdību periodā.
-Būtisks uzdevums ir atjaunot laulāto attiecības, ņemot vērā būtiskās pārmaiņas. Daudziem pāriem šajā aspektā tas neizdodas, pieņemot, ka attiecības ir palikušas nemainīgas, un pēc tam ar laiku jūtas vīlušies. Kā jau iepriekš minēju - viss ir mainījies! Sieva vairs nav tikai sieva un sieviete; pēkšņi viņa ir kļuvusi arī par māti (ja tas ir pirmais bērns), kas cīnās ar jauniem pienākumiem, saskaras ar daudzām nepazīstamām situācijām un, iespējams, piedzīvo pēcdzemdību depresiju vai cenšas tikt galā pati. Vienlaikus partneris saskaras ar dažādām jaunām situācijām un emocijām, kas var būt nepārvaramas, kā minēts iepriekš. Ja abi šo situāciju pārdzīvosiet izolēti, nemeklējot atbalstu viens otram un ārējiem avotiem, ja izvairīsieties apspriest savus pārdzīvojumus, agrāk vai vēlāk starp jums var rasties ievērojama plaisa. Pāri bieži nāk pie manis ar pārpildītu emociju un pretenziju krātuvi viens pret otru, neapzinoties, ka pārdzīvo attiecību krīzi un viņiem patiesi trūkst gan vientulības, gan emocionālas tuvības. Intimitāte šajā periodā ir vai nu apdraudēta, vai arī nekad nav patiesi pastāvējusi.
Diskutējot par krīzi, tās izaicinājumiem un uzdevumiem, ir būtiski apzināties, ka. galvenais instruments veiksmīgai navigācijai ir KOMUNIKĀCIJA! Jā - runāšana! Galvenais ir iesaistīties konstruktīvās, neaizvainojošās sarunās. Tā palīdz atrisināt ne tikai krīzes situācijas, bet arī visas grūtības, kas var rasties pāra starpā. Spēja sazināties palīdz jums labāk saprast vienam otru, iepazīstināt ar jaunajām vecāku lomām, tuvina, palīdz atrisināt domstarpības, panākt vienošanās un burtiski glābj pārus no šķiršanās. Krīzes laikā ir nepieciešama plaša un ilgstoša komunikācija - izsakot visu, kas ir jūsu sirdī, jūsu prātā un visu piedzīvoto. Dalieties, jautājiet, uzklausiet, atbildiet, pieņemiet un atturieties no kritikas. Iesaistieties dialogā, līdz abi saprotat, kā virzīties uz priekšu. Bieži vien tas ietver garas naktis, daudz asaru izliešanu, sāpju izjūtu un sēru par veco dzīvi, kas nekad vairs neatgriezīsies. Es saprotu, ka daudzi vecāki var just vilcināšanos to izrunāt, taču viņi ilgojas pēc laika, kad bija vieni, bez daudzajiem pienākumiem. Lai gan bērna piedzimšana ir lolota, emocijas, kas skar katru no vecākiem, var būt biedējošas. Tomēr tas viss ir saprotams! Tas ir dabiski, ka ilgojamies pēc iepriekšējās dzīves, piedzīvojam nepatīkamas emocijas, jūtamies nesagatavoti jaunajā lomā, pieļaujam kļūdas un nezinām visu.
Dārgie vecāki, neviens nav teicis, ka ģimenes dzīve ir viegla. Tomēr tādu gandarījumu un spēcīgu piederības sajūtu nevar piedzīvot nekur citur. Atcerieties, ka laimīgas laulības attiecības ir pamats laimīgām ģimenes attiecībām - laimīgiem jums un jūsu bērniem.
Autors
Līva Spurava
Ģestaltterapeits / Psiholoģijas centra AUGT dibinātājs
