Praktiski soļi jaunajiem vecākiem, lai atvieglotu attiecību krīzes.
Laiks ielūkoties dziļāk pāra attiecību dinamikā, kad ģimenē ienāk mazulis kļūst centrālā figūra viņu dzīvēs. Iespējams, par šo tēmu jau esi kaut ko dzirdējis, bet, ja lasi šo rakstu, visticamāk, meklē palīdzību, atbalstu vai jūti tuvojamies pārmaiņas. Šī raksta mērķis ir sniegt ieskatu tajā, kas varētu notikt jūsu attiecībās, un piedāvāt vērtīgu atbalstu, lai vieglāk pārvarētu šo pārmaiņu laiku.
Es spilgti atceros sevi, un esmu dzirdējusi līdzīgus stāstus arī no draugiem, paziņām un klientiem – cik lielu ietekmi bērna piedzimšana atstāj uz cilvēkiem un viņu attiecībām. Lai gan šis notikums bieži tiek ļoti gaidīts un pāris tam rūpīgi gatavojas, tas nereti noved pie tādiem izteikumiem kā: "Šķiet, ka mūsu attiecības brūk kopā," "Varbūt mēs neesam viens otram domāti," "Sākumā viss bija lieliski, bet tagad viss ir sagājis šķērsām," "Es vairs nepazīstu savu partneri," "Mēs visu laiku strīdamies," vai "Otrs uzvedas kā bērns," un citiem līdzīgiem. Neskaidrību un pārpratumu ir daudz, abi partneri jūtas apjukuši un cenšas saprast, kas īsti notiek. Lai izgaismotu grūtības, ar kurām pāri visbiežāk saskaras – un kuras būtu bijis vērtīgi zināt jau iepriekš, lai izvairītos no lieka stresa, satraukuma un apjukuma – es soli pa solim aprakstīšu šīs situācijas. Būtu ļoti noderīgi, ja jūs abi izlasītu un pārrunātu šo informāciju kopā, varbūt nonākot pie kopīgiem risinājumiem vai vismaz izveidojot plānu, kā virzīties tālāk. Meklējiet risinājumus, sarunājoties ar sapratni.
Esmu novērojusi, ka no brīža, kad piedzimst bērniņš līdz apmēram trīs gadu vecumam, viens vai abi partneri bieži domā par attiecību izbeigšanu vai šķiršanos. Šo emociju smagums – izmisums, vilšanās, panika, milzīgs iekšējs saspringums, bezspēks, bezpalīdzība, aizvainojums, dusmas, greizsirdība, vientulība, apjukums, atraidījuma un pamestības sajūta, kā arī bailes pazaudēt vienam otru – var būt ļoti grūti panesams. Šīs izjūtas bieži tiek slēptas aiz dusmu un aizvainojuma maskas, īpaši, ja neesat pieraduši runāt par savām emocijām un sajūtām viens ar otru. Šis posms šķiet ilgs, un rodas jautājums: "Kas ar mums notiek? Vai tas kādreiz beigsies?" Man šīs grūtības ir labi pazīstamas – strīdi, pārmetumi, pārpratumi, sajūta, ka partneris nepievērš pietiekami daudz uzmanības, miega trūkums, stress par jauno vecāku lomu un vispārējs apjukums – jo mans vīrs un es izgājām tam visam cauri savas pirmās lielās attiecību krīzes laikā. Pārsteidzoši, bet daudzi pāri izlemj šķirties drīz pēc bērniņa piedzimšanas, pat ja joprojām viens otru mīl...
Krīzes ir normāla dzīves sastāvdaļa. Tās ir nepieciešamas izaugsmei. Ja nebūtu krīžu, neviens no mums nevēlētos saņemties un kaut ko mainīt savā dzīvē. Mēs visi tās piedzīvojam vairākkārt, arī individuāli. Piemēram, trīsdesmit gadu krīze ir laiks, kad cilvēks pārvērtē savas prioritātes un izvēlas – mainīt profesiju, veidot ģimeni, pievērsties veselīgam dzīvesveidam vai mainīt savu dzīvi citā veidā. Pirms pārmaiņas notiek, šo procesu pavada biedējošas sajūtas un nedrošība. Jo atrasties situācijā, kurā vairs nesaproti, kas esi; ko vēlies; kurp doties – tas ir grūti! Tomēr tas viss ir nepieciešams, lai kaut kas var rasties kas jauns. Dzīve mainās, tāpēc Es kā personība var attīstīties! Tas pats attiecas uz pāru un ģimenes attiecībām. Katrai ģimenei, kurā ir vismaz divi partneri, kopdzīves laikā jāiziet cauri vairākām krīzēm. Un tās visas ir nepieciešamas, lai radītu apstākļus izaugsmei. Katra ģimene ir atšķirīga, taču mēs visi krīzes pārdzīvojam līdzīgi – atšķiras tikai to dziļums, ilgums un spēja tās pārvarēt. Viss ir atkarīgs no abu partneru vēlmes risināt krīzi, uzņemties atbildību par savu ieguldījumu attiecībās, pieejamajiem resursiem, spējas komunicēt un abu apzinātības.
Starp laimīgiem un nelaimīgiem pāriem ir tikai viena atšķirība: laimīgie pāri aktīvi risina savas problēmas, bet nelaimīgie tās noliedz vai cer, ka viss atrisināsies pats no sevis, kas nekad nenotiek!
Saskaroties ar krīzi, ir divas iespējas: iestrēgt tajā vai iziet no tās gudrākam un pieredzējušākam. Katram no mums ir izvēle. Ģimene piedzīvo savu pirmo lielo krīzi, kad piedzimst mazulis. Visa sistēma mainās; pārkārtojas dažādas jomas, ienāk jauni pienākumi, tradīcijas, vērtības un atbildības. Šī krīze atkārtojas ar katru nākamo bērniņu, iespējams, mazāk izteiktā formā nekā pirmo reizi. Lai veiksmīgi pārvarētu šo krīzi, tev un partnerim jāizdara vairāki uzdevumi:
-Gan tev, gan partnerim jāpieņem jaunās mammas un tēta lomas, kas ne vienmēr nāk viegli. Pielāgošanās šīm lomām prasa laiku un var būt izaicinoša. Ļoti svarīga ir arī tava pieredze ar saviem vecākiem agrā bērnībā. Jo vairāk tavi vecāki atpazina tavas vajadzības, reaģēja uz raudāšanu un apzināti veidoja emocionālu saikni, jo vieglāk tev kā jaunam vecākam būs pieņemt savu lomu. Par to runāju iepriekšējā mēneša tēmā. Jāatceras, ka pēcdzemdību depresija var skart gan sievietes, gan vīriešus, kas liecina par grūtībām pieņemt vecāka lomu.
-Tava atbildība ir veidot piesaisti ar bērnu (līdz 3 gadu vecumam) – par šo tēmu runāsim nākamajā mēnesī. Tas nozīmē spēju pamanīt bērna vajadzības un reaģēt uz viņa raudāšanu. Šādas darbības rada bērnam drošības sajūtu un māca uzticēties pasaulei, jo viņa pasaule griežas ap jums abiem (vai vienu no vecākiem) – tas ir pamats visai viņa turpmākajai dzīvei.
-Vēl viena ļoti svarīga atbildība gulstas uz tēva pleciem. Ne visi to saprot un ne visi ir gatavi uzņemties šādu lomu, taču tā ir patiešām nozīmīga: sniegt emocionālu un fizisku atbalstu partnerei līdz bērniņam ir apmēram gads vai pusotrs, un būt par emocionālo balstu jaunajai māmiņai visas dienas garumā, palīdzot tikt galā ar spriedzi un emocijām. Tas ir būtiski, lai viņa šo īpašo laiku ar mazuli varētu pavadīt pēc iespējas mierīgāk un veiksmīgāk, veidojot drošu piesaisti. Protams, tas viss prasa vīrieša emocionālo briedumu, spēju saprast un pārvaldīt ne tikai partneres, bet arī savas emocijas. Ir vērtīgi meklēt atbalstu arī ārpus ģimenes – piemēram, pie draugiem, kuri var uzklausīt un palīdzēt, vai regulāri konsultēties ar speciālistu, lai pārrunātu visu, kas notiek. Atrodi sevī spēku būt par svarīgu atbalstu māmiņai ar mazuli pēcdzemdību periodā.
-Svarīgs uzdevums ir atjaunot laulāto attiecības, ņemot vērā būtiskās pārmaiņas. Daudzi pāri šajā aspektā cieš neveiksmi, pieņemot, ka attiecības nav mainījušās, un ar laiku kļūst vīlušies. Kā jau iepriekš minēju – viss ir mainījies! Sieva vairs nav tikai sieva un sieviete; pēkšņi viņa ir arī mamma (ja tas ir pirmais bērniņš), saskaras ar jaunām atbildībām, daudzām nezināmām situācijām un, iespējams, piedzīvo pēcdzemdību depresiju vai cenšas tikt galā viena pati. Tajā pašā laikā partneris sastopas ar dažādām jaunām situācijām un emocijām, kas var būt pārņemošas, kā jau iepriekš tika runāts. Ja abi šo situāciju pārdzīvo atsevišķi, nemeklējot atbalstu viens otram un ārpusē, ja izvairās runāt par pārdzīvoto, agrāk vai vēlāk starp jums var rasties liela plaisa. Pāri bieži nāk pie manis ar uzkrātām emocijām un aizvainojumiem vienam pret otru, neapzinoties, ka pārdzīvo attiecību krīzi un patiesi izjūt gan vientulību, gan emocionālu attālumu. Šajā laikā tuvība bieži tiek apdraudēta vai arī tā nekad nav īsti pastāvējusi.
Runājot par krīzi, tās izaicinājumiem un uzdevumiem, ir svarīgi apzināties, ka galvenais veiksmīgas virzības rīks ir SARUNĀŠANĀS! Jā – sarunāšanās! Iesaistīšanās konstruktīvās, nekaitinošās sarunās ir atslēga. Tā palīdz palīdz ne tikai krīzes situāciju risināšanā, bet arī jebkuru grūtību pārvarēšanā, kas var rasties starp pāriem. Spēja sarunāties palīdz labāk saprast vienam otru, iepazīt jauno vecāku lomu, satuvināties, atrisināt domstarpības, vienoties un burtiski izglābt pāri no šķiršanās. Krīzes laikā ir nepieciešama plaša un ilgstoša sarunāšanās – izteikt visu, kas ir sirdī, prātā un pārdzīvots. Dalieties, jautājiet, klausieties, atbildiet, pieņemiet un atturieties no kritikas. Runājiet, līdz abi saprotat, kā virzīties tālāk. Bieži tas nozīmē garas naktis, daudz asaru, sāpes un skumjas pēc iepriekšējās dzīves, kas vairs neatgriezīsies. Es saprotu, ka daudzi vecāki varbūt kautrējas to atzīt, bet viņi ilgojas pēc laika, kad bija tikai divatā un nebija tik daudz pienākumu. Lai arī bērniņa piedzimšana ir liels prieks, emocijas, kas ietekmē katru vecāku, var būt biedējošas. Taču tas viss ir saprotami! Ir dabiski ilgoties pēc iepriekšējās dzīves, izjust nepatīkamas emocijas, justies nesagatavotam jaunajai lomai, kļūdīties un nezināt visu.
Mīļie vecāki, neviens nav teicis, ka ģimenes dzīve ir viegla. Tomēr tādu piepildījumu un piederības sajūtu nevar piedzīvot nekur citur. Atcerieties – laimīgas laulības attiecības ir pamats laimīgai ģimenes dzīvei – gan jums, gan jūsu bērniem.
Autore
Līva Spurava
Geštalta terapeite / Psiholoģijas centra AUGT dibinātāja
