VISS SĀKĀS AR SĒKLIŅU
Ja lasi šīs rindas, tad iespējams, ka mums ir kopīgas dažas svarīgas lietas. Piemēram, maziņi pēdu nospiedumi uz palaga, brīnišķīgas un smieklīgas ģimenes bildes pie sienas, vienmēr auksta rīta kafijas vai tējas tasīte, pilnas autiņbiksītes uz dīvāna, suns ar mazām uzlīmēm kažokā, nemitīga iekšēja diskusija par to, vai uzsākt bērna vadītu ēšanu vai atrast veco blenderi biezeņiem, telefons, kurš atkal pazudis spēļu stūrī, jo iekrāmēts jaunajā kravas furgonā, un ļoti iespējams – negulēta iepriekšējā nakts, jo mazulim šķiļas zobi. Izklausās pazīstami? Ak, vai arī, iespējams, ar satraukumu un mazliet bailēm gaidi savu nolikto datumu vairāk nekā izlaidumu vai paša kāzu dienu. Vai arī, iespējams, tu šobrīd tikai plāno un sapņo par savu nākamo ģimeni. Neatkarīgi no tā, kādā situācijā esi, es esmu ar tevi, es zinu, ko tu pārdzīvo, es esmu tur bijusi un esmu tur joprojām. Es esmu kā tava vēstuļu draudzene, kas, iespējams, saprot tevi vairāk, nekā tu domā.
Es vēlos nedaudz ar sevi iepazīstināt. Mani sauc Agnese, es esmu mājsaimniece, sieva un māte saviem bērniem, un esmu vēl tik daudz kas cits. Taču ikdienā mana pasaule griežas ap māju, bērniem, suni, kaķi, mazu dārziņu, pāris puķēm, mazliet ap klavierēm, mazliet ap dejām un, jā, pusi dienas es pavadu virtuvē un daļu no atlikušā laika arī tualetē, jo man ir gandrīz trīsgadīgas dvīnes. Tātad tas ir neizbēgami, vai ne? Un dažādas ierīces un priekšmeti bērnu kopšanai manā dzīvē ir ļoti nepieciešami un vajadzīgi, un palīdzīgas rokas dažkārt pat vēl vairāk.
Es gribēju suni
Kad man bija nedaudz pāri divdesmit, es iepazinos ar Kārli manas māsīcas ballītē. Turpmāko pāris gadu laikā mēs pāris reizes tikāmies turpat, līdz kādu dienu viņš mani uzaicināja uz nevainīgām vakariņām. Vakara laikāmēs izjutām lielu abpusēju pievilkšanos, un situāciju, iespējams, veicināja mans izsalkums pēc garās darba dienas, tāpēc pat vakariņas man šķita tik brīnišķīgas, cik tagad atceros, ha ha. Un drīz vien sekojošās nākamās tikšanās vasaras garumā lika mums saprast, ka vēlamies būt kopā. Tajā laikā es studēju un biju pieteikusies Erasmus apmaiņas programmai Turcijā. Tāpēc es atceros savus četrus mēnešus Turcijā tajā pašā rudenī un ziemā mazāk ar skaistiem braucieniem un jautriem piedzīvojumiem, bet vairāk ar ikdienas pastaigām līdz interneta kafejnīcai un divu stundu sarunām ar Kārli caur Skype. Un turklāt viņš šajā laikā divas reizes lidoja pie manis. "Young love, always so melodramatic," reiz teica Tukans no multfilmas "Rio".:) Tā nu beidzot es atgriezos mājās, un man bija skaidrs, ka atbraucu ne pie kā cita, kā sava nākamā vīra. Un tā viss sākās ar sēkliņu - mēs sākām sapņot par savu mazo ģimenes ligzdiņu. Es katrā ziņā vēlējos suni un sāku meklēt krievu toiterjeru, kas šķita ideāli piemērots manam toreizējam dzīvesveidam. Taču Kārlis nespēja būt sajūsmā par manu šķirnes izvēli, un es, respektējot viņa nepatiku, ar nelielu žēlumu pārtraucu meklējumus. Tikai vēlāk es sapratu, ka patiesībā es biju gatava nevis rūpēties par mazu sunīti, bet gan veidot savu ģimeni.
Neviens nav piedzimis pieredzējis vecāks
Un tādi nebijām arī mēs. Mūsu pirmais dēls piedzima 2011. gada augustā, un kopš tā brīža visa mana pasaule burtiski tika apgriezta kājām gaisā. Būdama mamma jau vairāk nekā 10 gadus, es varu droši teikt, ka nekas nav mainījis mani un mūs tik ļoti, kā mūsu bērni. Esmu tik daudz reizes izpletusi savas fiziskās, garīgās un emocionālās robežas, ka īsti nevaru vairs atcerēties, kā es dzīvoju pirms visām šīm mīļajām un dažkārt grūtajām mācībstundām, ha ha. Un varu tikai teikt, ka šī pieredze mani noteikti ir padarījusi par labāku cilvēku daudz un dažādās jomās. Es beidzot sapratu, ka ir daudz lietas, ko nevaru kontrolēt vai paredzēt, bet manos spēkos ir tikai pieņemt to un rīkoties atbilstoši esošajai situācijai ar vislabāko iespējamo attieksmi. Rūpes par man nozīmīgiem cilvēkiem man ir iemācījušas vispirms rūpēties par sevi. Godīgi sakot, es joprojām apgūstu šo mācību, kas man ir maksājusi ļoti daudz visu šo gadu laikā. Es varētu uzrakstīt veselu sarakstu ar mācībām, ko esmu apguvusi, un mācībām, kas man vēl ir jāsagremo, bet tas ir jau cits stāsts.
Un šeit nu mēs esam
Esam precējušies jau 14 gadus, dzīvojam savu izsapņoto dzīvi lauku mājā, mums ir 6 bērni, divas jaunākās no tiem ir dvīņumāsas. Vecākos bērnus esmu mācījusi mājmācībā, bet mazākie ikdienā joprojām ir mājās kopā ar mums, jo es ticu un redzu, ka nepieciešamās prasmes viņi var apgūt no vecākiem, brāļiem un māsām, dabas, draugiem un ikdienas dzīves, kas notiek mums apkārt. Un man joprojām ir sajūta, ka šis ir tikai sākums visiem brīnišķīgajiem piedzīvojumiem, ko dzīve mums piedāvā. Ir nepieciešams tikai iedomāties, izsapņot un iesēt sēkliņu zemē, lai aizsāktos lielas lietas.
Es paklanos savā priekšā par visu, kam esmu izgājusi cauri, un par visu, ko ik dienas daru, lai mana un manas ģimenes pasaule grieztos. Un tāpat es paklanos tavā priekšā par tavu ceļu, drosmi, centieniem, pieredzi un izaicinājumiem, ar kuriem tu saskaries tavā dzīvē. Mums visiem tādi ir. Mēs esam tik dažādi, bet tajā pašā laikā daudz kas mums ir līdzīgs, un tieši tas mūs padara par cilvēkiem. Un mēs visi sākam ar sēkiņu, vai ne? Es ceru dzirdēt arī tavu stāstu, par tavām cerībām un sapņiem,
Tava vēstuļdraudzene Agnese
