VISS SĀKĀS AR SĒKLU
Ja lasāt šīs rindas, tad šķiet, ka mums ir dažas svarīgas kopīgas lietas. Piemēram, mazi pēdu nospiedumi uz gultas segas, brīnišķīgas un smieklīgas ģimenes bildes pie sienas, vienmēr auksta rīta kafijas vai tējas tasīte, pilnas autiņbiksītes uz dīvāna, suns ar mazām uzlīmēm kažokā, notiekoša iekšēja diskusija par to, vai sākt zīdaiņa atšķiršanu no piena vai atrast veco blenderi biezeņu pagatavošanai, mans telefons atkal pazudis spēļu stūrī, iekrauts jaunajā kravas furgonā, un ļoti iespējams - slikts miegs iepriekšējā naktī mazuļa zobu riešanas dēļ. Izklausās pazīstami? Ak, vai arī, iespējams, jūs gaidāt un ar satraukumu un mazliet bailēm gaidāt savu absolūti lielo dienu vairāk nekā izlaidumu vai kāzu dienu. Vai arī, iespējams, sapņojat un plānojat savu nākamo ģimeni. Neatkarīgi no tā, kādā situācijā esi, es jūtu tevi un zinu, ko tu pārdzīvo, es esmu tur bijusi un joprojām esmu. Es esmu kā tava spalvas draudzene, kas, iespējams, saprot tevi vairāk, nekā tu pati zini.
Vēlos jums sevi nedaudz vairāk parādīt. Mani sauc Agnese, es esmu mājsaimniece, sieva un māte saviem bērniem, un vēl daudz kas cits. Bet mana ikdienas pasaule griežas ap māju, bērniem, suni, kaķi, mazu dārziņu, pāris puķēm, mazliet klavierēm, mazliet dejām un, jā, pusi dienas pavadu virtuvē un lielu daļu pārējās tualetē, jo man ir mazgadīgi dvīņi. Tātad tas ir neizbēgami, vai ne? Un palīdzības rīki manā dzīvē ir ļoti gaidīti un vajadzīgi, un palīdzīgas rokas dažkārt vēl vairāk.
Es gribēju suni
Ar Kārli es iepazinos divdesmit gadu sākumā brālēna pusbrāļa ballītē, un turpmāko pāris gadu laikā mēs pāris reizes tikāmies pie mana brālēna, un kādu dienu viņš mani uzaicināja uz nevainīgām vakariņām. Mēs kaut kā izjutām milzīgu abpusēju pievilkšanos, un situāciju, iespējams, veicināja mans izsalkums pēc garās darba dienas, tāpēc pat maltīte man šķita tik krāšņa, kā atceros, ha ha. Un drīz vien sekoja nākamie randiņi, kas tajā vasarā lika mums saprast, ka vēlamies būt kopā. Tajā laikā es studēju un biju pieteikusies Erasmus apmaiņas programmai Turcijā. Tāpēc es atceros savus četrus mēnešus Turcijā nākamajā rudenī un ziemā ar mazāk pārsteidzošiem ceļojumiem un piedzīvojumiem, kas mums bija, bet vairāk ar ikdienas pastaigām līdz interneta kafejnīcai un divu stundu sarunām ar Kārli, izmantojot Skype. Un viņš šajā laikā divas reizes lidoja pie manis. "Jauna mīlestība, vienmēr tik melodramatiska," reiz teica Tukans no multfilmas "Rio".:) Tā es atgriezos mājās, un man bija skaidrs, ka mājās atgriežos pie ne kā cita kā sava nākamā vīra, un tā viss sākās ar sēkliņu - mēs sākām sapņot par savu mazo ģimenes koku. Un arī es vēlējos suni un sāku meklēt krievu rotaļlietu, kas šķita ideāli piemērots manam dzīvesveidam. Taču Kārlis nevarēja būt sajūsmā par manu izvēli šīs šķirnes smieklīgās balss dēļ, un es respektēju viņa nepatiku un ar vienkāršu žēlumu pārtraucu meklējumus. Maz zināju, ka patiesībā es biju gatava nevis rūpēties par mazu suņuku, bet gan izveidot savu ģimeni, kā sapratu vēlāk.
Neviens nav piedzimis gatavs vecāks
Un tā mēs arī nebijām. Mūsu pirmais dēls piedzima 2011. gada augustā, un kopš tā brīža visa mana pasaule ir apgriezta kājām gaisā. Būdama mamma jau vairāk nekā 10 gadus, es varu droši teikt, ka nekas nav mainījis mani un mūs tik ļoti kā mūsu bērni. Esmu tik daudzkārt pārstiepusi savas fiziskās, garīgās un emocionālās robežas, ka diez vai varu iedomāties, kā es dzīvoju pirms visām šīm saldajām un reizēm smagajām mācībām, ha ha. Un varu tikai teikt, ka šī pieredze noteikti ir padarījusi mani par labāku cilvēku, kad beidzot sapratu, ka ir daudz lietu, ko nevar kontrolēt vai paredzēt, bet tikai pieņemt un rīkoties situācijā ar vislabāko iespējamo attieksmi. Un rūpes par sev nozīmīgiem cilvēkiem iemācīja man vispirms rūpēties par sevi. Godīgi sakot, es joprojām apgūstu šo mācību, kas man ir maksājusi ļoti daudz vecāku audzināšanas gadu laikā. Es varētu uzrakstīt garu sarakstu ar mācībām, ko esmu iemācījusies vai kas man vēl ir jāiztiek, bet tas ir cits stāsts.
Un tieši šeit mēs esam
Esam precējušies jau 14 gadus, dzīvojam kāroto dzīvi lauku sētā, mums ir 6 bērni, divi jaunākie ir dvīņumāsas dvīņumāsas, vecākos bērnus esmu mācījusi mājās, bet mazākie ikdienā ir man blakus mājās, jo ticu un redzu, ka nepieciešamās prasmes viņi var apgūt no vecākiem, brāļiem un māsām, dabas, draugiem un ikdienas dzīves mums apkārt kopā. Un man joprojām ir sajūta, ka šis ir tikai sākums visiem brīnišķīgajiem piedzīvojumiem, ko dzīve mums var piedāvāt, mums tikai jāiedomājas un jāiesēj sēkla augsnē, lai sāktu lielas lietas.
Es noliecos sev par visu, kam esmu izgājis cauri, un par visu, ko ik dienu daru, lai pasaule grieztos man un manai ģimenei. Un tāpat es noliecos jums par jūsu ceļu, drosmi, centieniem, pieredzi un izaicinājumiem, ar kuriem jūs saskaraties. Jo mēs visi to darām. Mēs esam tik dažādi, bet ļoti iespējams, ka tajā pašā laikā tieši tas mūs padara par cilvēkiem. Un mēs visi sākam ar sēklu, vai ne? Tāpēc es ceru dzirdēt arī par jūsu cerībām un sapņiem,
Jūsu pildspalvas draudzene Agnese
