Nefiltrēti vecāku stāsti

PAGAIDI, DAUDZIEM NO MUMS IR VAIRĀK NEKĀ VIENS BĒRNS.
Ir tas dārgais, ātri gaistošais laiks ar jaundzimušo, un pirms paspēj attapties, tu jau atkal esi stāvoklī. Un tā, tavs vecākais mazulis jau ir kļuvis par mazu bērnu vai pat lielāku. Tad sākas jauna spēle. Rīta nelabums, garastāvokļa maiņas un visas pārējās “dāvanas” atgriežas. Bet šoreiz tas ir citādi – tagad tu esi atbildīga ne tikai par sevi, bet arī par to, lai katru dienu tiktu galā ar neskaitāmajām sava mazā mini-me vēlmēm un vajadzībām. Un būsim atklāti, tas var būt grūti. Es dievināju un reizē ienīdu šos mēnešus, dažreiz pat vienlaikus.

Ikviens, kam ir mazi bērni, ātri saprot, ka tava krūzīte vairs nav tikai tava. Arī tas pusapēstais kārums, ko atstāji vēlākam, vairs nav drošībā. Pat došanās uz tualeti kļūst par notikumu – mazais cilvēciņš sēž blakus un vēro katru tavu kustību, it kā tas būtu pats interesantākais pasaulē. Nu, tas ir arī jautri, un tu jūties mīlēts. Bet četras no manām piecām grūtniecībām es dzīvoju šajā realitātē, un šie apstākļi tikai pieauga – daļēji tāpēc, ka izvēlējos bērnus nelaist bērnudārzā, bet paturēt mājās. Lielākais izaicinājums man bija visu sabalansēt, nezaudējot sevi un savu mentālo veselību starp visiem bērniem, viņu vēlmēm un vajadzībām, mājas darbiem un ikdienas pienākumiem – kas, kā mēs visi zinām, ir daudz.
Un būsim godīgi – mums visiem kādreiz vajag pauzi. Tā nav tikai vēlme, tā ir nepieciešamība.

UN ES ZAUDĒJU…

Es nonācu bezgalīgā pienākumu virpulī. Kad sākās mājmācība un pēcpusdienas nodarbības, mans grafiks kļuva vēl saspringtāks. Atskatoties, esmu gandrīz pārliecināta, ka vairākkārtīgi izdegu. Bija brīži, kad biju pārāk aizkaitināta un nebiju lepna par to, kā izturējos pret savu ģimeni. Un tas nebija tikai par mani. Pat mans vīrs, kurš vienmēr ir bijis ļoti atbalstošs, dažreiz pievīla mani un bērnus tā, kā pats nekad nebūtu vēlējies. Mēs vienkārši neapzinājāmies, ka mūsu "krūzes" jau bija pilnas līdz malām. Mums nebija ne jausmas, ka ignorējot agrīnos brīdinājuma signālus, tie pārvērtīsies par nopietnām problēmām. Mēs pat nenojautām, cik ļoti var palīdzēt kaut kas tik vienkāršs kā duša, pastaiga, saruna ar draugu vai pat īsa pauze vienatnē, ja to izdara laikus. Tāpēc, regulāri un nelielām, bet pastāvīgām pūlēm atjaunojot spēkus, mums nav jāsasniedz pilnīgs izsīkums.
Bet es biju pārāk liela perfekcioniste, atceries? Tāpēc bija brīži, kad vienam no mums vajadzēja būt stiprajam, kamēr otrs sabruka. Un šāda dinamika? Tā nav ne patīkama, ne ilgtspējīga.

BET LŪK, KO MĒS IEGUVĀM TĀ VIETĀ.
Mēs sākām meklēt palīdzību. Izmēģinājām dažādas lietas, un visvērtīgākā mācība bija šī: īstā spēks ir spējā palūgt palīdzību. Tik vienkārši. Bez kauna. Vienkārši atzīt, ka šoreiz visu nespēj paveikt viens pats, maina visu.

Es patiešām mīlu savu ģimeni līdz mēnesim un atpakaļ. Es viņiem dāvinu savu laiku, uzmanību un enerģiju tik, cik vēlos un cik jūtu, ka vajag. Bet es patiesi neticu, ka pilnīga sevis iztukšošana citu labā padarīs kādu – arī mani – laimīgāku. Tieši otrādi: jo vairāk esmu izsmelta, jo sliktāk jūtos un jo vērīgāki kļūst mani bērni. Jo šajā posmā viņu labsajūta ir atkarīga no manis.
Tas ir kā tajā slavenajā teicienā: Vispirms uzliec sev skābekļa masku, pirms palīdzēt citiem.

Un tieši to es jau kādu laiku daru. Regulāri ieklausos sevī, un, ja jūtu, ka kaut kas nav kārtībā, rīkojos ātri. Es patiešām uzskatu, ka tā ir mana atbildība – ne tikai pret sevi, bet arī pret ģimeni un apkārtējiem. Ja ļaušu sev iegrimt vai radīšu drāmu, mana izsīkuma dēļ cietīs visi pārējie. Un tas nav godīgi pret nevienu. Nākamais manā sarakstā ir mans vīrs. Jo būsim godīgi – vīriešiem patīk plānot, būvēt, salabot un sasniegt. Bet tas, kas viņiem nepatīk, ir ieskatīties sevī un atzīt, ka vajag pauzi. Bet viņiem tā ir vajadzīga tieši tikpat ļoti kā mums.

DAŽI MAZI PADOMI NO MANIS – JA DER, CERU, KA PALĪDZĒS:

• Ja tev pastāvīgi trūkst enerģijas, dzīve sāk nepatikt un šī sajūta nepāriet nedēļām ilgi, lūdzu, apsver iespēju meklēt palīdzību. Tas var nozīmēt minerālvielu trūkumu, emocionālu izsīkumu vai abus kopā. Jebkurā gadījumā neatstāj to bez ievērības – īpaši, ja mājās ir mazi bērni – tava iedvesma dzīvei.
• Ja tev šobrīd dzīvē ir intensīvs posms, lūdzu, pievērs uzmanību savām sajūtām ne tikai tā laikā, bet arī pēc tam. Citādi vari palaist garām svarīgus signālus.

Ar mīlestību,
Tava vēstuļdraudzene, Agnese