Nefiltrēti vecāku stāsti

Gaidiet, daudziem no mums ir vairāk nekā viens bērns.
Ir tas dārgais, īslaicīgais laiks ar jaundzimušo, un, pirms jūs to pamanāt, jūs atkal esat stāvoklī. Un tieši tāpat jūsu vecākais bērns ir kļuvis par mazuli vai pat vecāku. Tad sākas jauna spēle. No rīta slimošanas, garastāvokļa svārstību un visu pārējo "dāvanu" kalniņi sākas no jauna. Taču šoreiz tas iedarbojas citādāk - tagad tu esi atbildīga ne tikai par sevis noturēšanu, bet arī par to, lai ikdienā tiktu galā ar miljoniem vēlmju un vajadzību, kas piemīt tavam mazajam mini-meitiņai. Un, būsim godīgi, tas var būt grūti. Es dievināju un ienīdu šos mēnešus, reizēm vienlaikus.

Visi mazu bērnu vecāki drīz pamana, ka viņu krūzīte vairs nepieder viņiem, arī iekostā maizīte vai našķis vairs nav drošībā. Došanās uz tualeti kļūst par piedzīvojumu- vēl viens maziņš cilvēciņš sēž blakus un ar apbrīnu vēro katru tavu kustību un grimasi. Tas ir pat smieklīgi, un vecāki var justies mīlēti. Tomēr četrās no manām piecām grūtniecībām mans “spēles noteikumu” saraksts tikai auga, jo biju nolēmusi paturēt bērnus mājās kopā ar sevi, nevis sūtīt viņus uz bērnudārzu. Un tā mans vislielākais izaicinājums bija sabalansēt manu bērnu vajadzības un vēlmes, mājas sadzīvi un ikdienas pienākumus, vienlaikus rūpējoties arī par sevi gaidību laikā- nepārpūloties un saglabājot mentālo veselību. Tā bija ļoti liela slodze. Turklāt laiku pa laikam ir noderīgi ieplānot sev arī atpūtu, vai ne? Tas ir pat nepieciešams.

UN ES ZAUDĒJU...

Es nemanot iekļuvu nebeidzamajā ikdienas pienākumu apburtajā lokā. Un ar laiku, kad bērniem sākās mājmācība un viņi vēlējās piedalīties arī dažādos pulciņos, mūsu ģimenes grafiks kļuva vēl saspringtāks. Atskatoties pagātnē, vairākas reizes esmu piedzīvojusi izdegšanas periodus. Ir bijuši periodi, kad jutos emocionāli iztukšota un nemaz nelepojos ar savu izturēšanos pret savu ģimeni. Un bijuši arī brīži, kad arī mans vīrs, kurš vienmēr ir bijis maksimāli atbalstošs, pieļāva kļūdas, kuras normālos apstākļos nebūtu darījis. Taču mēs vienkārši nebijām pievērsuši uzmanību tam, ka mūsu mentālās “krūzītes” bija pilnas un jau plūda pāri malām. Mēs nonācām līdz brīdim, kad bija nenovēršami jāatrod laiks sev. Šo simptomu ignorēšana situāciju tikai pasliktinātu.
Taču tagad mēs zinām, ka pat visvienkāršākās un ikdienišķās lietas- pastaiga vienatnē, duša, saruna ar draugu vai īsa prombūtne no mājām, var ļoti ātri atjaunot spēkus. Un, ja par savu pašsajūtu rūpējas regulāri, nav jāsasniedz zemākais punkts. Taču es biju pārāk rūdīta perfekcioniste, ja atceraties. Un līdz ar to mūsu dzīvē tik un tā ik pa laikam pienāca periodi, kad mēs viens otru burtiski “stutējām”, un tajā brīdī stiprākais no mums darīja par abiem. Neizklausās īpaši patīkami un ilgtspējīgi, vai ne? 

BET ŠEIT IR TAS, KO MĒS VINNĒJĀM TĀ VIETĀ.
Mēs sākām meklēt palīdzību. Mēs izmēģinājām dažādas lietas, un visvērtīgākā mācība, ko mēs guvām, bija šāda: patiesais spēks slēpjas spējā lūgt palīdzību. Tik vienkārši. Bez kauna. Tikai atzīšana, ka kaut reizi nespējat ar visu tikt galā paši, maina spēles gaitu.

Es no sirds mīlu savu ģimeni un vēlos tai dot sevi tik daudz, cik esmu vajadzīga, un cik es uzskatu par nepieciešamu. Tajā pašā laikā arī skaidri zinu- ja iztērēšu visu sevi citu labā, tas nepadarīs nevienu laimīgāku. Tieši otrādi- jo mazāk atpūtusies es būšu, jo nožēlojamāk es jutīšos, un jo lielāku trauksmi tas radīs manos bērnos. Jo viņu labsajūta šobrīd ir lielā mērā atkarīga no manas pašsajūtas. Tāpat, kā slavenajā teicienā: “Vispirms uzliec skābekļa masku sev, pirms grasies palīdzēt citiem.”

Tāpēc jau labu laiku es ļoti apzināti sekojulīdzi savai pašsajūtai visu pirms, un reaģēju laikus. Patiesībā es to uztveru par savu pienākumu- turēt sevi labsajūtā, lai arī mana ģimene un apkārtējie var justies labi, un nevienam nav jāpiedzīvo manas emocionālās svārstības pārguruma dēļ. Un uzreiz pēc manis manā “pārbaudāmo” sarakstā ir mans vīrs. Jo, būsim godīgi, vīriešiem patīk plānot, būvēt, atrisināt un sasniegt, nevis analizēt savu iekšējo stāvokli un apzināties, ka ir jāapstājas, pirms pārdegšana kļūst par realitāti.

DAŽI NELIELI PADOMI NO MANIS - JA TIE ATTIECAS, ES CERU, KA TIE PALĪDZĒS:

• Ja tev ir nepārejošs enerģijas zudums, neapmierinātība ar dzīvi, kas ieilgst vairākas par nedēļu, lūdzu apsver iespēju meklēt palīdzību. Tas var nozīmēt gan vitamīnu un minerālvielu zudumu, gan izdegšanu, depresiju, vai visu kopā. Lūdzu neatstāj savas sajūtas novārtā, jo to var ātri novērst, jo īpaši tagad, kad tev ir mazi bērni, no kuriem ir tik viegli iedvesmoties!
• Ja šobrīd dzīvo intensīvā vai sarežģītā posmā, regulāri iepauzē un pajautā sev – kā es jūtos? Jo agrāk pamanīsi pirmos brīdinājuma signālus, jo ātrāk varēsi rīkoties un novērst problēmu.

Mīlestībā,
Tava vēstuļdraudzene Agnese