Pašaprūpe – kāpēc tā ir svarīga?
Lai gan rūpes par vecāku iekšējo labsajūtu ir ļoti svarīgas, daudziem vecākiem joprojām ir grūti saprast, kāpēc pašaprūpe ir nepieciešama. Pat ja šī ideja šķiet saprotama, to ieviest saspringtajā ikdienā bieži vien ir izaicinājums. Nereti valda uzskats, ka citi darbi un pienākumi ir svarīgāki, tāpēc pašaprūpe šķiet kaut kas īpašs vai pat nesasniedzams. Tomēr, ja nervu sistēma ir pārslogota un atpūtas trūkst, tas ietekmē ne tikai ikdienu, bet arī attiecības ar bērniem un spēju tikt galā ar dažādām situācijām ārpus vecāku lomas.
Diemžēl savā psihoterapijas praksē es bieži novēroju, ka vecākās paaudzes joprojām uzskata pašaprūpi par kaut ko lieku vai pat kaunu raisošu. Daudziem joprojām šķiet, ka būt vecākam nozīmē vienmēr upurēt sevi. Taču, neatkarīgi no šī maldīgā priekšstata, pašaprūpe ir svarīga atbildība ikvienam pieaugušajam. Lai mainītu savu skatījumu un pieņemtu, ka šis pieaugušo uzdevums ir neatņemama mūsdienu dzīves sastāvdaļa, var būt nepieciešams laiks. No savas pieredzes zinu, ka "prakse dara meistaru"—lai ikdienā ieviestu paradumus, kas uzlabo pašsajūtu, ir atkārtoti jāpārvar iekšējā pretestība, vainas apziņa, kauns u.c.
Kas īsti ir rūpes par sevi un kā tās izpaužas? Patiesas rūpes par sevi nozīmē daudz vairāk nekā tikai rūpēties par mūsu fiziskās vajadzības; tas ietver arī mūsu emocionālā labsajūta.
Mūsu fizioloģiskās vajadzības ir pamats cilvēka izdzīvošanai, tās pārsniedz kultūras un sociālās atšķirības. Šīs vajadzības ir universāls pamats, kas attiecas uz ikvienu.
Savukārt emocionālās vajadzības ir ļoti svarīgas mūsu emocionālās labsajūtas, attiecību un dzīves kvalitātes veidošanā. Atšķirībā no fizioloģiskajām vajadzībām, emocionālās vajadzības katram cilvēkam ir atšķirīgas, tās mainās līdz ar dzīves posmiem, pieredzi un kultūras ietekmi. Atpazīt un apmierināt šīs emocionālās vajadzības ir būtiski, lai veidotu veselīgas attiecības gan ar sevi, gan citiem.
Pietiekams miegs, pilnvērtīgas maltītes, svaigs gaiss, laiks dabā, fiziskas aktivitātes, brīži kopā ar mīļajiem, iemīļoti hobiji, pieskāriens, iespēja izpaust sevi un piederības sajūta – tas viss sniedz spēku, mieru, atslābumu un gandarījumu; kopā tas veido rūpes par sevi. Ja šīs lietas ilgstoši pietrūkst, cilvēks sāk justies iztukšots, un kļūst grūti pilnvērtīgi darboties. Ilgstoša tukšuma sajūta samazina spēju atpazīt un apmierināt savas vajadzības. Tas ir saistīts ar priekšējo smadzeņu garozu un tās darbības traucējumiem noguruma gadījumā. Lēmumu pieņemšana un rīcības spējas kļūst apgrūtinātas. Tas ir skaidrs piemērs tam, kādas fizioloģiskas sekas rodas, ja sev nerod laiku vai vēlmi parūpēties. Šādā stāvoklī pat vienkārši ikdienas lēmumi šķiet neiespējami, un savas tūlītējās vajadzības atpazīt kļūst ļoti grūti. Es spilgti atceros brīžus ar pavisam mazu bērniņu rokās, kad biju ļoti neizgulējusies un izsalkusi, grūti noturēju lietas rokās un jutu, kā zūd pacietība. Lai cik labas vecāku grāmatas tu šādos brīžos būtu izlasījis, tās maz palīdz, jo problēma nav nezināšanā, bet gan nespējā pielietot zināšanas, kad esi hroniski noguris.
Apmierinot savas pamatvajadzības, mēs veidojam pamatu labsajūtai un spējai tikt galā ar stresu. Vecākiem ir svarīgi apzināties, ka viņu pašsajūta ir tikpat nozīmīga kā bērna. Pajautā sev: "Kā es reaģēju, kad mans bērns ir noguris?" Atbilde uz šo jautājumu var palīdzēt arī rūpēties par sevi, kad esi noguris – vai tas būtu silta duša, atpūta, mīļš apskāviens, gardas maltītes baudīšana vai laipni, iedrošinoši vārdi pašam sev…
Gan pieaugušajiem, gan bērniem ir pamatvajadzības. Interesanti, ka daudziem ir vieglāk rūpēties par bērna pamatvajadzībām nekā par savām. Kāpēc tā? Diemžēl ne visi bērnībā saņēma pietiekami daudz rūpju, un pozitīvi vecāku piemēri nebija visiem. Bērnības pieredze un piemēri kļūst par normu, ko cilvēks nes līdzi pieaugušā dzīvē, dažkārt to nekritiski pieņemot un izvēloties ciest lieki. Lai gan var šķist, ka rūpes par sevi ir egoistiskas un vecāks var justies vainīgs, vēlēdamies laiku sev vai nodarbojoties ar patīkamām lietām, ir svarīgi atcerēties, ka īstais egoisms ir tieši pašaprūpes trūkums. Ja cilvēks par sevi nerūpējas, apzināti vai neapzināti viņš šo rūpju meklē no citiem, bet tā nav viņu atbildība. Ja vajadzības ilgstoši netiek apmierinātas, tas var novest pie aizkaitinājuma, neapmierinātības, nepacietības un pat nopietnākām problēmām, piemēram, panikas lēkmēm, apātijas, izdegšanas vai depresijas. Šādās situācijās cilvēki bieži vaino apkārtējos, un es ticu, ka gandrīz katrs vecāks ar to saskaras kādā brīdī, ja pirms bērna piedzimšanas nav rūpējies par sevi.
Fizioloģiskās vajadzības bieži saprast ir vieglāk nekā emocionālās vajadzības. Tāpēc ir svarīgi tieši pievērsties tam, kas ir emocionālās vajadzības un ar ko tās saistītas. Jāuzsver, ka rūpes par sevi nav tikai ārējas – tas nav tikai silta vanna, garšīga tēja, laba grāmata vai jauna kleita. Tas ir daudz dziļāk nekā tas, ko bieži rāda sociālie tīkli vai TV reklāmas. Emocionālā pašaprūpe nozīmē atpazīt savas šī brīža vajadzības. Kā var izveidot labāku ikdienas aizsardzību (robežas)? Kādi paņēmieni var padarīt vecāku ikdienu vieglāku? Dažkārt rūpes par sevi nozīmē drosmi pateikt "nē" labi domātiem, bet nevēlamiem padomiem bērna audzināšanā. Tas var būt arī tik vienkārši kā vēlme uz īsu brīdi pabūt vienatnē – 10 līdz 30 minūtes – palūdzot partnerim vai tuvam cilvēkam pieskatīt mazuli. Ir svarīgi saprast, ka laiks sev nav egoisms, bet gan būtiska nepieciešamība katram vecākam – tā ir daļa no rūpēm par sevi. Tas var nozīmēt arī atklāti izteikt savas patiesās sajūtas vai meklēt profesionālu palīdzību, ja viss šķiet par daudz. Pašaprūpe var būt arī palīdzības lūgšana ikdienas darbos, lai vecāks varētu atpūsties vai pagulēt kopā ar bērnu pēcpusdienā. Būtībā rūpes par sevi ir uzmanības pievēršana savam emocionālajam stāvoklim, esošo vajadzību atpazīšana un apziņa, ka, ja netiek apmierinātas fizioloģiskās vajadzības, ir grūtāk pamanīt emocionālās. Bieži vien ieteicams sākt ar vienkāršām ikdienas rūpēm.
Protams, ar jaundzimušo laiks un iespējas rūpēm par sevi ir ierobežotas, īpaši pirmajā gadā. Tomēr, laiku pa laikam atceroties arī par savām vajadzībām – vai tā būtu īsa pauze, emocionāls uzmundrinājums, veselīga maltīte vai miegs – jaunie vecāki palīdz gan sev, gan bērnam. Šis padoms īpaši noderīgs pirmo reizi kļūstot par vecākiem. Lai arī vēlme būt izcilam visās jomās – bērnu audzināšanā, mājas darbos, attiecībās un savās interesēs – ir saprotama, svarīgi apzināties, ka visu vienlaikus paveikt nav ne reāli, ne veselīgi. Izvēlieties, kas jums šobrīd ir vissvarīgākais, un koncentrējieties uz to. Pārējais var pagaidīt!
Ja jūsu bērni ir lielāki un jums ir vairāk laika sev, mēģiniet parūpēties par sevi tāpat, kā ikdienā rūpējaties par saviem bērniem. Iedomājieties, kā būtu, ja vecāki vispirms rūpētos par sevi, tad viens par otru, un tikai tad kopā par bērniem – tas rada harmonisku ģimenes vidi. Sāciet ar rūpēm par sevi, tad par otru, un visbeidzot – kopīgi par bērniem.
Meklējot veidus, kā parūpēties par sevi, nav jāuzņemas milzīgi uzdevumi. Sāciet ar vienkāršākajām darbībām, domājot: "Labāk šādi nekā nekā."
Uztveriet katru rūpi par sevi kā ieguldījumu savu bērnu labklājībā. Vecāku pašsajūta tieši ietekmē bērna laimi. Neļaujiet ikdienas raizēm pilnībā pārņemt domas; laiku pa laikam izvērtējiet savu ikdienu. Pajautājiet sev: Kā mēs varam to uzlabot? Kādi resursi mums kā ģimenei pietrūkst? Strādājiet kopā, lai padarītu katru situāciju ērtāku visiem.
Mīļie vecāki, novēlu mums arvien biežāk likt sevi pirmajā vietā, rodot prieku un piepildījumu ne tikai kā vecākiem, bet arī kā personībām.
Autore
Līva Spurava
Geštalta terapeite / Psiholoģijas centra AUGT dibinātāja
