Pašaprūpe un kāpēc tā ir nepieciešama?
Neraugoties uz to, cik svarīgi ir rūpēties par vecāku iekšējo labsajūtu, daudziem vecākiem joprojām ir grūti saprast, kāpēc ir nepieciešama pašaprūpe. Pat ja šis jēdziens ir saprotams, tā integrēšana steidzīgajā ikdienas dzīvē bieži vien izrādās izaicinājums. Pastāv izplatīts uzskats, ka citi uzdevumi un ikdienas pienākumi ir prioritāri, tādējādi pašaprūpi uzskatot par kaut ko ekskluzīvu un pat nesasniedzamu. Traucēta nervu sistēma un nepietiekama atpūta ietekmē ne tikai ikdienas dzīvi, bet arī attiecības ar bērniem un spēju tikt galā ne tikai ar bērnu audzināšanu.
Diemžēl savā psihoterapeita praksē es novēroju, ka vecākās paaudzes cilvēku vidū joprojām pastāv maldīgs priekšstats, ka pašaprūpe ir necienīga vai kaunu izraisoša tēma. Daudziem joprojām pastāv uzskats, ka būt vecākam ir neatņemami saistīts ar upurēšanos. Neskatoties uz šo maldīgo pārliecību, pašaprūpe ir būtiska atbildība katram pieaugušajam. Lai mainītu mūsu skatījumu un atzītu šo pieaugušo uzdevumu par būtisku mūsdienu dzīves sastāvdaļu, var būt nepieciešams laiks. No personīgās pieredzes es saprotu, ka "prakse padara perfektu" - atkārtota iekšējās pretestības, vainas apziņas, kauna u. c. izaicināšana ir nepieciešama, lai ikdienā ieviestu prakses, kas pozitīvi veicina cilvēka labsajūtu.
Kas īsti ir pašaprūpe un kā tā izpaužas? Patiesa pašaprūpe sniedzas tālāk par mūsu fiziskajām vajadzībām; tā ietver arī mūsu emocionālo labsajūtu.
Mūsu fizioloģiskās vajadzības ir cilvēka izdzīvošanas pamats, kas pārsniedz kultūras un sociālās atšķirības. Šīs vajadzības veido universālu pamatu, kas attiecas uz visiem.
Turpretī emocionālajām vajadzībām ir izšķiroša nozīme mūsu emocionālās labsajūtas, attiecību un vispārējās dzīves kvalitātes veidošanā. Atšķirībā no fizioloģiskajām vajadzībām emocionālās vajadzības atšķiras atkarībā no cilvēka, mainās atkarībā no dzīves posmiem, pieredzes un kultūras ietekmes. Šo emocionālo vajadzību apzināšanās un apmierināšana ir ļoti svarīga, lai veicinātu veselīgas attiecības gan ar sevi, gan ar citiem.
Pienācīgs miegs, sātīgas maltītes, svaigs gaiss, dabā pavadīts laiks, fiziskas aktivitātes, mirkļi kopā ar mīļajiem, patīkami hobiji, fizisks pieskāriens, iespēja izpausties un kopības izjūta - tas viss kopā veicina spēku, komfortu, atpūtu un gandarījumu; tas viss kopā veido pašaprūpi. Ja šo elementu pastāvīgi trūkst, cilvēks sāk justies iztukšots, un tas apgrūtina optimālu funkcionēšanu. Ilgstošs tukšums mazina spēju atpazīt un apmierināt personīgās vajadzības. Tas ir saistīts ar galvas smadzeņu priekšējo smadzeņu garozu un tās darbības traucējumiem, kad cilvēks ir noguris. Tiek apdraudētas lēmumu pieņemšanas un rīcības spējas. Tas uzskatāmi ilustrē fizioloģiskās sekas, kas rodas, ja pašaprūpes nodrošināšanai netiek veltīts pietiekami daudz laika vai tieksmes. Šādā stāvoklī kļūst neiespējami pieņemt pat vienkāršus lēmumus, kas saistīti ar ikdienas dzīvi, un apzināties savas tūlītējās vajadzības kļūst sarežģīts uzdevums. Es spilgti atceros brīžus ar pavisam mazu bērnu uz rokām, kad izjutu smagu miega trūkumu un izsalkumu, cīnījos, lai noturētu lietas, un jutu, ka mana pacietība mazinās. Nav svarīgi, cik daudz lielisku vecāku grāmatu par audzināšanu jūs izlasāt šādos brīžos, tās sniedz maz palīdzības, jo problēma slēpjas nevis nezināšanā, bet gan nespējā izmantot iegūtās zināšanas hroniskā izsīkuma stāvoklī.
Mūsu fizioloģisko pamatvajadzību apmierināšana ir pamats labklājībai un spējai tikt galā ar stresu. Vecākiem ir ļoti svarīgi apzināties, ka viņu pašsajūta ir tikpat svarīga kā bērna pašsajūta. Pajautājiet sev: "Kā es reaģēju, kad mans bērns ir noguris?". Atbilde uz šo jautājumu var arī palīdzēt jums rūpēties par sevi, kad esat noguris - vai tā būtu silta duša, atpūta, mierinošs apskāviens, garšīga ēdiena baudīšana vai līdzjūtības un pozitīvu vārdu veltīšana...
Gan pieaugušajiem, gan bērniem ir kopīgas pamatvajadzības. Interesanti, ka daudziem bieži vien ir vienkāršāk rūpēties par bērna pamatvajadzībām, nekā noteikt prioritātes sev. Kāpēc tas tā ir? Diemžēl ne visi bērnībā saņēma pietiekamu aprūpi, un pozitīvi vecāku piemēri nebija universāli. Bērnībā gūtā pieredze un piemēri kļūst par normu, ko cilvēki pārnes pieaugušo dzīvē, dažkārt pārņemot to nekritiski, izvēloties paciest nevajadzīgas ciešanas. Lai gan var rasties sajūta, ka pašaprūpe ir egoistiska, un vecāki var cīnīties ar vainas apziņu, kad vēlas pavadīt laiku vienatnē vai nodarboties ar patīkamām aktivitātēm, ir būtiski atcerēties, ka patiesā egoisma izpausme ir pašaprūpes neievērošana. Apzināti vai neapzināti nerūpējoties par sevi, cilvēki var meklēt šīs rūpes no citiem, kas nav viņu pienākums. Ja ilgstoši netiek apmierinātas cilvēka vajadzības, tas var izraisīt aizkaitinājumu, neapmierinātību, nepacietību un pat nopietnākas problēmas, piemēram, panikas lēkmes, apātiju, izdegšanu vai depresiju. Cilvēkiem šādās situācijās ir ierasts vainot apkārtējos, un es uzskatu, ka gandrīz katrs vecāks kādā brīdī saskaras ar šādu scenāriju, ja pirms bērna piedzimšanas nav piešķīris prioritāti pašaprūpei.
Fizioloģisko vajadzību izpratne var būt dabiskāka nekā emocionālo vajadzību izpratne. Tāpēc ir ļoti svarīgi tieši izpētīt emocionālo vajadzību definīciju un apsvērumus. Ir būtiski uzsvērt, ka pašaprūpe sniedzas tālāk par ārējo - vairāk nekā tikai silta vanna, baudāma tēja, laba grāmata vai jauna kleita. Tā ir dziļāka nekā tas, ko bieži vien attēlo sociālie tīkli vai televīzijas reklāmas. Emocionālā pašaprūpe ietver sevī aktuālo attiecīgo vajadzību apzināšanos. Kā var izveidot labāku ikdienas aizsardzību (robežas)? Kādas stratēģijas var padarīt vecāku ceļojumu ērtāku? Dažkārt pašaprūpe nozīmē drosmi pateikt "nē" labi domātiem, bet nepiedāvātiem padomiem bērnu audzināšanā. Tā var būt arī tik vienkārša kā nepieciešamība uz īsu brīdi palikt vienatnē - 10 līdz 30 minūtes, lūdzot atbalstu partnerim vai kādam tuvam cilvēkam, kas pieskata bērnu. Viens no pašaprūpes aspektiem ir izpratne par to, ka personīgais laiks nav savtīgs, bet gan vitāli nepieciešams ikvienam vecākam. Tas var ietvert atklātu patieso jūtu paušanu vai profesionālas palīdzības meklēšanu, ja esat pārņemts. Pašaprūpe var ietvert arī lūgumu pēc palīdzības ikdienas darbos, ļaujot vecākam atpūsties vai gulēt kopā ar bērnu pēcpusdienā. Būtībā pašaprūpes pamatā ir pievērst uzmanību savam emocionālajam stāvoklim, apzināties esošās vajadzības un atzīt, ka fizioloģisko vajadzību neievērošana var apgrūtināt emocionālo vajadzību identificēšanu. Bieži vien pirmais ieteicamais solis ir sākt ar ikdienas pamatprincipiem.
Protams, laiks un iespējas pašaprūpei ar jaundzimušo ir ierobežotas, īpaši pirmajā gadā. Tomēr, laiku pa laikam atceroties par savām vajadzībām - vai tas būtu īss pārtraukums, emocionāla barošana, veselīga maltīte vai miegs - jaunie vecāki var gūt labumu gan sev, gan bērnam. Šis padoms ir īpaši svarīgs pirmreizējiem vecākiem. Lai gan ir saprotama vēlme izcelties visos vecāku audzināšanas, mājas darbu, attiecību uzturēšanas un personīgo aktivitāšu aspektos, ir būtiski apzināties, ka mēģināt visu paspēt vienlaikus nav reāli un veselīgi. Nosakiet prioritātes tam, kas jums šobrīd ir vissvarīgākais, un koncentrējieties uz šiem aspektiem. Pārējais var pagaidīt!
Ja jūsu bērni ir lielāki un jums ir vairāk personīgā laika, apsveriet iespēju veltīt sev tādu pašu uzmanību, kādu parasti veltāt saviem bērniem. Iedomājoties scenāriju, kurā vecāki vispirms rūpējas par sevi un pēc tam viens par otru, tiek radīta augsne harmoniskai ģimenes dinamikai. Sāciet ar pašaprūpi, tad seko savstarpēja aprūpe un visbeidzot - kopīga aprūpe bērniem.
Izpētot veidus, kā rūpēties par sevi, nav nepieciešams sevi pārslogot ar lieliem uzdevumiem. Sāciet ar visvienkāršākajām darbībām, domājot: "Labāk tā nekā neko."
Uztveriet katru pašaprūpes darbību kā ieguldījumu savu bērnu labklājībā. Vecāku labklājība tieši ietekmē bērna laimi. Neļaujiet ikdienas rūpēm pilnībā dominēt jūsu domās; tā vietā periodiski izvērtējiet savu ikdienas dzīvi. Pajautājiet sev: Kā mēs varam to uzlabot? Kādu resursu mums kā ģimenei trūkst? Sadarbojieties, lai katru situāciju padarītu ērtāku ikvienam.
Dārgie vecāki, lai mēs arvien vairāk par prioritāti izvirzām sevi, rodot prieku un piepildījumu ne tikai kā vecāki, bet arī kā personības.
Autors
Līva Spurava
Ģestaltterapeits / Psiholoģijas centra AUGT dibinātājs
