Kas ir piesaiste un kā tā veidojas?
Bērna ienākšana ģimenē ir īpašs un nozīmīgs brīdis visai ģimenei, kas iezīmē svarīgu posmu bērna attīstības ceļā. Īpaši pirmajā dzīves gadā bērna attīstība notiek ļoti strauji. Šīs pārmaiņas ir redzamas arī fiziski – vecāki vēro, kā mazulis aug un pieņemas svarā, tāpēc nepieciešams iegādāties jaunu apģērbu. Tāpat ir pamanāma arī mazuļa kustību attīstība – no jaundzimušā ierobežotajām kustībām līdz pirmajiem apvēlieniem un vēlāk arī pirmajiem soļiem.
Vienlaikus bērna emocionālā attīstība norisinās, un to būtiski ietekmē viņa pirmā saikne ar aprūpētāju. Šī sākotnējā saikne veido pamatu bērna turpmākajai emocionālajai attīstībai, uzsverot tās nozīmīgo lomu bērna vispārējā izaugsmē.
Piesaistība ir īpaša emocionāla saikne starp bērnu un viņa aprūpētāju, sakņojas agrīnās bērnības pieredzē, kas veido personību un nākotnes attiecības ar citiem. No dzimšanas katram mazulim ir nepieciešama gādīga aprūpe, lai viņš varētu augt un attīstīties, paļaujoties uz uzmanīga un atsaucīga pieaugušā klātbūtni. Šis aprūpētājs nodrošina bērnam siltumu, drošību un barību, sniedzot mīlestību un mierinājumu ar maigu pieskārienu un tuvību. Aprūpētāja spēja pamanīt un apmierināt bērna vajadzības, kā arī bērna veidi, kā tās izrādīt, ir ļoti svarīgi šīs emocionālās saiknes veidošanā.
Fizisks pieskāriens ir ļoti svarīgs! Tas būtiski ietekmē saikņu veidošanos. Zīdaiņi, kuri vēl nemāk runāt vai izteikt savas vēlmes, raizes vai diskomfortu, paļaujas uz skaņām un raudāšanu kā galvenajiem saziņas līdzekļiem ar apkārtējiem.
Agrīnajos gados maņu pieredze ir ļoti svarīga bērna attīstībai, veidojot viņa pasaules uztveri. Pieskāriens un fizisks kontakts ir būtiski saziņas veidi bērniem šajā attīstības posmā. Mierinājums, samīļojot, glāstot un turot bērnu rokās, rada drošības sajūtu. Lai gan sabiedrībā bieži uzskata, ka bieža turēšana var sabojāt vai padarīt bērnu pārāk atkarīgu, ir svarīgi saprast, ka jaundzimušajiem nav iedzimtas spējas nomierināties pašiem — viņi to vēl nav iemācījušies! Mazulis nevar izskaidrot, kāpēc viņš jūtas slikti. Ja bērna raudāšana pēc uzmanības tiek ignorēta, zemapziņā var rasties pārliecība, ka viņa patiesās emocijas jāapslāpē. Bez pieaugušo atbalsta bērniem var būt grūti tikt galā ar šīm emocijām pašiem, kas var novest pie sagrozītas pasaules uztveres. Šī izvairīšanās kļūst par aizsardzības mehānismu, jo mazais prāts cenšas sevi pasargāt, kā prot.
Mēs nevaram sagaidīt, ka mazulis pats nomierināsies, pārstās raudāt vai viegli aizmigs bez palīdzības. Tāpat kā mēs mācam bērnam apgūt pamata prasmes, piemēram, lietot karoti, ēst patstāvīgi vai uzvilkt apavus, tikpat svarīgi ir vecākiem iemācīt nomierināšanās paņēmienus. Priekšzīme ir ļoti svarīga. Pieaugušajiem jābūt stabilam atbalstam stresa brīžos, sniedzot drošību un atsaucību. Šī drošības sajūta ļauj bērnam ar pārliecību iepazīt plašo, nezināmo pasauli.
Bērni, kuri jūtas droši par pieaugušā klātbūtni un atsaucību, parasti izjūt mazāk bailes. Galvenais bērna attīstības mērķis ir izaudzināt patstāvīgu, nobriedušu cilvēku, kurš spēj tikt galā pats. Vecākiem ir ļoti svarīga loma, palīdzot bērnam sasniegt šo patstāvības līmeni un iedrošinot ar pārliecību: "Es to varu izdarīt pats!" Pieaugušie ir gan ceļvedis, gan atbalsts šajā ceļā, rādot priekšzīmi. Uzticēšanās ir pamats attiecībām starp bērnu un pieaugušo, veidojot viņu saiknes pamatu. Bez uzticēšanās katrs jauns izaicinājums var šķist biedējošs, pilns bailēm un satraukuma. Sniedzot pastāvīgu atbalstu, apmierinot bērna vajadzības un esot blakus, kad tas nepieciešams, tiek veidota un stiprināta uzticēšanās.
Pirmajos zīdaiņa dzīves mēnešos mamma bieži kļūst par galveno piesaistes personu, jo ir pastāvīgi klātesoša, rūpējas, baro ar krūti un nodrošina drošību. Tomēr tēva iesaiste šīs saiknes veidošanā ir ļoti svarīga. Tētiem ir ļoti svarīgi iesaistīties bērna dzīvē, sniegt rūpes, mierinājumu un mīļumu, kad tas nepieciešams. Tēviem ir liela nozīme, īpaši atbalstot jauno mammu pēcdzemdību periodā, kas ir būtisks laiks spēku atjaunošanai. Būdami klātesoši, palīdzot un izrādot iejūtību, tēvi ne tikai atbalsta mammu – piemēram, izvedot mazuli pastaigā, lai mamma varētu atpūsties – bet arī stiprina savu saikni ar bērnu. Šāda sadarbība veicina stipru partnerību starp vecākiem un sniedz tētiem lielisku iespēju padziļināt attiecības ar mazuli.
Piesaistes stilus parasti iedala droša un nedrošaDroša piesaiste veidojas, kad vecāki pastāvīgi apmierina bērna vajadzības. Tas nozīmē, ka pieaugušais ir vērīgs pret bērnu – reaģē uz raudām, cenšas saprast to cēloni, dalās priekā ar smaidiem, sniedz maigus pieskārienus, tur bērnu rokās un sarunājas, pat ar zīdaini. Drošu piesaisti stiprina vecāku aktīva iesaiste un klātbūtne, arī rotaļājoties kopā. Spēlējoties vecāki var veltīt visu uzmanību bērnam, vēl vairāk stiprinot šo svarīgo saikni.
Nedrošā piesaistes forma ir pretēja – tā rodas, ja bērnam trūkst pastāvīgas aprūpes, atšķirībā no drošās piesaistes, kur vecāki ir atsaucīgi. Šādos gadījumos vecākiem var būt grūtības izveidot ciešu saikni ar bērnu, un viņu rūpes var būt neregulāras – bērns nezina, kad viņa vajadzības tiks apmierinātas. Piemēram, vecāks var ignorēt bērna raudāšanu, gaidot, ka bērns nomierināsies pats, bet tad pievērst uzmanību, kad bērns ir kluss. Šāda neparedzamība bērnā rada apjukumu un nedrošību par to, kādu atbalstu un atsaucību sagaidīt no saviem aprūpētājiem.
Bērns, kurš piedzīvo fizisku, verbālu, emocionālu vai seksuālu vardarbību no aprūpētāja puses vai ir liecinieks šādai vardarbībai no tuvākā cilvēka pret citiem, var attīstīt nedrošu piesaisti. Šādos gadījumos trauma kļūst par attiecību pamatu starp bērnu un aprūpētāju, kas nozīmē, ka bērnam kļūst neiespējami uzticēties savam galvenajam aprūpētājam – vecākam.
Autore
Kristīne Salmiņa
Klīniskā un veselības psiholoģe / Psiholoģijas centra AUGT speciāliste
