Kas ir pieķeršanās un kā tā veidojas?
Bērna piedzimšana ir nozīmīgs un vērtīgs brīdis visai ģimenei, kas iezīmē būtisku posmu bērna izaugsmes ceļā. Īpaši pirmajā gadā bērna attīstība ir ārkārtīgi strauja. Šis progress ir acīmredzams arī fiziski, jo vecāki vēro, kā aug mazuļa izmērs un svars, kā rezultātā rodas nepieciešamība pēc jauniem apģērbiem. Turklāt ir pamanāma bērna kustību attīstība, sākot no jaundzimušā ierobežotas aktivitātes līdz pat apgāšanās un beidzot staigāšanai.
Vienlaikus attīstās bērna emocionālā izaugsme, ko būtiski ietekmē agrīnākā saikne ar aprūpētāju. Šī sākotnējā saikne veido pamatu bērna turpmākai emocionālajai attīstībai, uzsverot tās būtisko lomu bērna vispārējās izaugsmes veidošanā.
Pieķeršanās ir unikāla emocionāla saikne starp bērnu un viņa aprūpētāju, kas sakņojas agrīnā bērnībā gūtajā pieredzē, kura veido personības attīstību un turpmākās starppersonu attiecības. Jau no dzimšanas ikvienam zīdainim ir nepieciešama gādīga aprūpe, lai viņš varētu attīstīties, paļaujoties uz uzmanīga un atsaucīga pieaugušā klātbūtni. Šis aprūpētājs nodrošina bērna pamatvajadzību pēc siltuma, drošības un uztura apmierināšanu, sniedzot mīlestību un mierinājumu ar maigu pieskārienu un tuvību. Aprūpētāja spējai atpazīt un apmierināt bērna vajadzības, kā arī bērna paņēmieniem, ar kādiem viņš šīs vajadzības izsaka, ir izšķiroša nozīme šīs būtiskās emocionālās saiknes veidošanā.
Fiziskais pieskāriens ir ļoti svarīgs! Tas būtiski ietekmē saišu veidošanos. Zīdaiņi, kas nespēj runāt vai izteikt savas vēlmes, bažas vai diskomfortu, lielā mērā paļaujas uz vokalizāciju un raudāšanu kā galvenajiem saziņas līdzekļiem ar apkārtējiem.
Pirmajos bērnības gados sensorā pieredze ir izšķiroša bērna attīstībai, veidojot visu viņa pasaules uztveri. Pieskāriens un fizisks kontakts šajā attīstības posmā bērniem ir būtiski saziņas līdzekļi. Sniedzot mierinājumu ar apskāvieniem, glāstiem un turēšanu, tiek radīta drošības sajūta. Neraugoties uz sabiedrībā valdošajiem uzskatiem, ka bieža turēšana var bērnu sabojāt vai pārmērīgi atkarēt, ir svarīgi apzināties, ka jaundzimušajiem nav iedzimtas spējas pašiem sevi nomierināt - viņi vienkārši vēl nav iemācījušies to darīt! Zīdaiņi nespēj formulēt sava stresa iemeslus. Nepievēršot uzmanību bērna kliedzienam, var zemapziņā ieaudzināt pārliecību, ka viņa patiesās emocijas ir jāapslāpē. Bez pieaugušo atbalsta bērni var paši cīnīties ar šīm emocijām, kas noved pie izkropļotas pasaules uztveres. Šī izvairīšanās kļūst par aizsardzības mehānismu, jo mazais prāts cenšas sevi aizsargāt vislabākajā veidā, kādu tas zina.
Mēs nevaram gaidīt, ka zīdainis pats nomierināsies, pārstās raudāt vai bez piepūles iemigs. Līdzīgi kā mēs vadām bērnu pamatprasmju apgūšanā, piemēram, karotes lietošanā, patstāvīgā ēšanas procesā vai apavu uzvilkšanā, vecākiem ir tikpat svarīgi iemācīt nomierināšanas paņēmienus. Galvenais ir rādīt piemēru. Pieaugušajiem stresa brīžos jārīkojas kā stabilizējošai personai, sniedzot atbalstu un atsaucību. Šāds drošības pamats ļauj bērnam ar pārliecību pētīt un iepazīt plašo, nepazīstamo pasauli.
Bērni, kuri jūtas pārliecināti par pieaugušā pieejamību un atsaucību, parasti izjūt mazāk baiļu. Galīgais bērna attīstības mērķis ir izaudzināt patstāvīgu, nobriedušu personību, kas spēj patstāvīgi rīkoties. Vecākiem ir izšķiroša loma, lai vadītu bērnu līdz šādam patstāvības līmenim, iedibinot pārliecību: "Es to varu izdarīt pats!". Pieaugušie šajā ceļā kalpo gan kā veicinātāji, gan atbalstītāji, rādot ceļu uz priekšu. Bērna un pieaugušā attiecībās būtiska ir uzticēšanās, kas veido viņu saiknes pamatu. Bez uzticēšanās katrs jauns izaicinājums var šķist biedējošs, pilns baiļu un trauksmes. Sniedzot konsekventu atbalstu, apmierinot bērna vajadzības un esot blakus, kad tas ir nepieciešams, tiek veidota un stiprināta uzticēšanās.
Pirmajos zīdaiņa dzīves mēnešos māte bieži kļūst par galveno pieķeršanās figūru, jo viņa pastāvīgi atrodas fiziskā tuvumā, nodrošina aprūpi, baro bērnu ar krūti un garantē drošību. Tomēr, tēva iesaistīšanās šīs saiknes veidošanā ir ļoti svarīga. Ir ļoti svarīgi, lai tēvi sadarbotos ar savu bērnu, piedāvājot aprūpi, mierinājumu un samīļošanu, kad tas ir nepieciešams. Tēviem ir nozīmīga loma, jo īpaši atbalstot jauno māmiņu pēcdzemdību periodā, kas ir būtisks laiks resursu atjaunošanai. Būdami klāt, piedāvājot palīdzību un izrādot iejūtību, tēvi ne tikai atbalsta māti - iespējams, vedot bērnu pastaigās, lai viņa varētu netraucēti atpūsties -, bet arī stiprina savu saikni ar bērnu. Šāda sadarbības pieeja veicina ciešu partnerību starp vecākiem un sniedz lielisku iespēju tēviem padziļināt savas attiecības ar bērnu.
Pieķeršanās stilus parasti iedala šādās kategorijās. drošs un nedrošs. Droša pieķeršanās veidojas, kad vecāki konsekventi apmierina bērna vajadzības. Tas nozīmē, ka pieaugušais ir pielāgots savam bērnam - reaģē uz bērna saucieniem, cenšas saprast, kāpēc bērns raud, dalās priekā ar smaidu, piedāvā maigus pieskārienus, tur bērnu un iesaistās sarunā pat ar zīdaini. Drošu pieķeršanos veicina vecāku aktīva līdzdalība un klātbūtne, tostarp rotaļu laikā. Iesaistīšanās rotaļās ļauj vecākiem veltīt visu savu uzmanību bērnam, tādējādi vēl vairāk nostiprinot šo būtisko saikni.
Nedrošas pieķeršanās forma ir pretēja, tā rodas no konsekventas aprūpes trūkuma, kas ir pretstatā drošas pieķeršanās atsaucīgajai pieejai. Šādos gadījumos vecākiem var būt grūti izveidot saikni ar bērnu, un viņu rūpes var būt nepastāvīgas, tādējādi bērns var būt nedrošs par to, kad viņa vajadzības tiks apmierinātas. Piemēram, vecāks var neņemt vērā bērna kliedzienus, gaidot, ka bērns nomierināsies pats, bet būt uzmanīgs, kad bērns ir kluss. Šāda nekonsekvence var radīt apjukumu un nedrošību bērna izpratnē par aprūpētāju atbalstu un atsaucību.
Bērnam, kurš ir pakļauts fiziskai, verbālai, emocionālai vai seksuālai vardarbībai no aprūpētāja puses vai kurš ir liecinieks šādai vardarbībai no piesaistes personas puses pret citiem, var attīstīties nedroša pieķeršanās. Šādos gadījumos trauma kļūst par bērna un aprūpētāja attiecību kodolu, kas nozīmē, ka bērnam nav iespējams uzticēties galvenajam aprūpētājam - vecākam.
Autors
Kristīne Salmiņa
Klīniskais un veselības psihologs / Psiholoģijas centra AUGT speciālists
