Kas notiek ar partnerattiecībām, kad ģimenē ienāk mazulis?
Izskatās, ka ir pienācis laiks atklātai un godīgai sarunai par pāru attiecību dinamiku ģimenē. Šī tēma ir, un, visticamāk, arī turpmāk būs viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki meklē psihoterapeita palīdzību, un ne tikai. Daudzi cilvēki nāk uz terapiju tieši ar šādiem jautājumiem.: "Palīdzi man salabot attiecības ar partneri! Palīdzi saprast, kas starp mums nestrādā. Kāpēc es šajās attiecībās jūtos tik nelaimīgs/-a? Kā es varu iedrošināt otru mainīties mūsu attiecību labā? Kas mainījās starp mums pēc bērniņa piedzimšanas? Šķiet, ka apsveru šķiršanos, jo partneris mani vairs nepiepilda — ne emocionāli, ne seksuāli. Mans laulātais ir pilnībā pievērsies bērnam un aizmirsis par mums. Mūsu tuvība ir izzudusi, un kopš bērna ienākšanas dzīvē mēs nepārtraukti strīdamies. Es novērsos no laulības, jo sieva ir emocionāli attālinājusies un mani pastāvīgi kritizē. Es biju neuzticīga vīram, jo mūsu emocionālā saikne jau sen ir zudusi, un viņš nesaprot, cik man tā ir svarīga." Ieskatīsimies šajā būtiskajā mūsu dzīves un attiecību aspektā.
Iemesli, kāpēc cilvēki meklē konsultācijas, var būt dažādi, taču apmēram 90% gadījumu tie saistīti ar partnerattiecību jautājumiem. Un tas nav nekāds brīnums! Veidot veselīgas attiecības, pielāgoties dzīves pārmaiņām, kopā pārvarēt grūtības un saglabāt attiecības arī pēc tam — tas patiešām ir izaicinoši. Agrāk cilvēki reti dzīvoja kopā tik ilgi kā šodien. Mūsdienās dzīves ilgums ir ievērojami pieaudzis, salīdzinot ar mūsu senčiem tikai trīs paaudzēs atpakaļ.
Senāk cilvēki dzīvoja līdz 40/50 gadiem, un tas tika uzskatīts par normu. Daži aizgāja mūžībā vēl agrāk, tāpēc pāri kopā nodzīvoja maksimums 20 gadus. Salīdzinot ar mūsdienām, kad runājam par ilgtermiņa attiecībām, kas ilgst 40/50 gadus — divreiz vai pat trīsreiz ilgāk nekā agrāk! Tas ir kā piedzīvot divas vai trīs ilgstošas laulības ar vienu un to pašu partneri. Šis attiecību ilgums ir jauns un unikāls izaicinājums, ar ko saskaras daudzi pāri.
Mūsdienās doma par kopdzīvi visu mūžu var šķist gandrīz neiespējama, tomēr daudzi to joprojām uzskata par ideālu dzīvesveidu. Ņemot vērā mūsdienu dzīves izaicinājumus un pārmaiņas, vairs nav tik pārsteidzoši, ja cilvēki pēc 20 laulības gadiem šķiras un sāk visu no jauna. Vēlme pēc jauna sākuma ir sajūta, ar kuru var identificēties daudzi.
Katrs cilvēks ir unikāls, un mēs visi veidojam attiecības savā veidā, radot sev ērtu kopdzīves modeli. Vairs nav vienas pareizās normas vai metodes, kā būvēt ģimeni. Es stingri iebilstu pret stingriem noteikumiem un novecojušiem uzskatiem par šo tēmu. Neticu, ka sievietei būtu jāpaliek tikai mājās, jārūpējas par bērniem, jāvada mājsaimniecība un jāgatavo ēst, upurējot savus sapņus. Tāpat nedomāju, ka vīrietim būtu jāuzņemas tikai ģimenes apgādnieka loma un jāstrādā garas stundas. Lai arī šis modelis varēja darboties mūsu vecākiem un vecvecākiem, mūsdienās ir dažādas ģimenes struktūras, kas lieliski funkcionē. Svarīgākais ir atrast tādu modeli, kas apmierina abus partnerus – tas arī ir galvenais veiksmīgu attiecību rādītājs.
Laiki strauji mainās, un mūsu individuālās vajadzības kļūst arvien daudzveidīgākas. Es uzskatu, ka katrai jaunai ģimenei ir svarīgi atklāti pārrunāt dažādus ikdienas jautājumus, kas veido kopdzīvi. Kad sanākat kopā, apsveriet šādus jautājumus: Cikos mums vislabāk iet gulēt? Kas būs brokastīs? Vai gatavosim vakariņas kopā vai pasūtīsim ēdienu? Vai vēlamies bērnus, un ja jā, vai tagad koncentrēsimies uz karjeru vai tomēr priekšroku dosim ģimenes veidošanai? Kā mēs iztēlojamies bērnu audzināšanu? Vai es vēlēšos būt mamma? Kurš paliks mājās ar mazuli – līdz trīs gadu vecumam vai bērnudārzā jau agrāk? Kā mēs pārvaldīsim finanses? Kopīgs budžets vai izdevumu dalīšana? Cik svarīga katram no mums ir tuvība? Kā tiksim galā ar grūtībām un kāds būs mūsu rīcības plāns? Vai vēlamies visu brīvo laiku pavadīt kopā vai tomēr atvēlēt laiku arī savām nodarbēm? Kurš dosies bērna kopšanas atvaļinājumā? Kā rīkosimies, kad bērni saslims? Šie ir tikai daži no daudzajiem jautājumiem, ar kuriem pāri saskaras, lemjot par ģimenes pieaugumu. Pat pirms bērniņu ienākšanas ir dažādas situācijas, kas jārisina, un tajās jāiesaistās abiem partneriem vienlīdzīgi.
Šomēnes vēlos iedziļināties pirmajā nozīmīgajā attiecību krīzē, kas pārus skar līdz ar mazuļa ienākšanu ģimenē. Šis izaicinājums mēdz atkārtoties ar katru nākamo bērniņu, lai gan intensitāte pēc pirmās pieredzes var mazināties. Šī tēma man ir ļoti personiska. Lai gan varētu dalīties ar daudzām atziņām no savas pieredzes ar vīru Edgaru, šīs detaļas atstāšu video lekcijām. Pirmā krīze bija pagrieziena punkts – laiks, kad doma par šķiršanos klusi virmoja gaisā, neizteikta, bet jūtama. Esmu pateicīga, ka abi izturējām, meklējām palīdzību kopā un jau krīzes sākumā saņēmām ne tikai vērtīgu informāciju, bet arī psiholoģisku atbalstu no speciālistiem.
Pirms dalāmies savā pieredzē, apskatīsim, kādas vajadzības partneriem ir vienam pret otru. Izprotot šīs vajadzības, kļūs skaidrāks, kāpēc rodas krīze un kur meklēt iespējamos risinājumus. Vēl nesenā pagātnē mūsu senči laulībā devās citu iemeslu dēļ nekā mēs šodien. Dzīvošana kopā palielināja izdzīvošanas iespējas, atviegloja bērnu audzināšanu un nodrošināja labāku rūpi par pēcnācējiem. Laulības bieži motivēja finansiāli un ekonomiski apsvērumi. Sievietes rūpējās par mājsaimniecību, vīrieši nodrošināja ģimeni. Šādās partnerattiecībās bija citas gaidas; prasības bija mazākas. Pietika ar to, ka viens otru fiziski neapdraud, izturas saprātīgi, atnes mājās algu (mamutu) un nodrošina pamatvajadzības – pajumti, ēdienu un siltumu.
Mūsdienās, attiecības bieži veidojas psiholoģisku iemeslu dēļ, kas atspoguļo vajadzību un gaidu maiņu. Mūsdienās sievietes ir finansiāli neatkarīgas un nav atkarīgas no vīrieša drošības dēļ. Tāpat sievietes var kļūt grūtas un audzināt bērnu patstāvīgi, izmantojot, piemēram, spermas donorus un aukles; arī viens cilvēks var tikt galā ar vecāka lomu. Līdzīgi vīrieši var tikt galā ar mājsaimniecības darbiem, jo tos var uzticēt dažādiem pakalpojumiem (tīrīšana, ēdiena piegāde, restorāni u.c.), tādējādi samazinot vajadzību pēc partnera ar noteiktām sadzīves prasmēm. Arī pastāvīga partnera nepieciešamība seksam vairs nav obligāta. Šī fona apstākļos ir skaidrs, ka mūsu senču vajadzības ir būtiski mainījušās.
Mūsdienās gaidas ir saistītas ar psiholoģisko vajadzību apmierināšanu. Partneri vēlas pieņemšanu, sapratni, atbalstu, mīlestību, tuvību, cieņu un iedrošinājumu. Ir vēlme justies droši, būt pārliecinātiem, ka viņus nepametīs, un būt brīviem būt pašiem attiecībās – tas ir pamats drošai pieķeršanās sajūtai.
Kad partneri ilgstoši nesaņem šo vajadzību piepildījumu, viņi izjūt sāpes, aizvainojumu, atraidījumu, vientulību, vilšanos un citas nepatīkamas emocijas. Uzkrājoties laika gaitā, šīs sajūtas pārvēršas milzīgā spriedzē, sienā starp pāri, kas traucē būt tuvībā vienam ar otru. Tas var novest pie neuzticēšanās, meliem un galu galā – attiecību sabrukuma. Abiem partneriem var pietrūkt spēka risināt problēmas, kas noved pie sajūtas, ka attiecības ir apgrūtinošas un nav domātas viņiem.
Tādā veidā attiecības tiek bojātas, pastāvīga neapmierinātība pieaug, un var šķist, ka otrs cilvēks ir visu problēmu avots. Tomēr realitāte ir pavisam citāda—tā tikai izskatās šādi, raugoties no malas. no malas skatījuma. Galvenais šīs neapmierinātības iemesls? Mums bieži trūkst pašizziņas, nesaprotam savas iekšējās psiholoģiskās vajadzības, piemēram, pieķeršanos, vēlmi pēc siltām un drošām attiecībām, autonomiju un pašrealizācijas nepieciešamību.
Mūsu pagātne pieredze ir ļoti nozīmīgas—Vai mūsu mamma bērnībā bija gādīga un pieņemoša, vai tomēr auksta un atturīga? Vai tēvs izrādīja mīlestību, vai arī viņš attālinājās un bija tikai fiziski klātesošs? Atceroties skolas gadus un pirmo mīlestību, varam saprast, vai tās bija pozitīvas atmiņas vai sāpīgi un vilšanās pilni brīži. Sagrozīts pašvērtējums noved pie sevis noraidīšanas un dažādām citām grūtībām.
Bieži vien mēs paši neapzināmies, kas notiek mūsu iekšienē. Šādos brīžos otrs cilvēks kļūst par spoguli, kas atspoguļo mūsu pašu ievainojumus. Dīvaini, bet mēs to pat nepamanām! Kamēr bijām vieni, daudzas neatrisinātas lietas klusām gulēja, bet partnerattiecības kļūst par arēnu, kur viss pēkšņi ar lielu spēku nāk uz āru. Sāk šķist, ka otrs cilvēks ir tikpat atturīgs un auksts kā mans tēvs, vai arī partneris vienkārši vainojot mani visā. Partnerim var parādīties ieradumi, piemēram, dzeršana un ballēšanās, kas atgādina mana tēva uzvedību manā bērnībā, un es pati iekrītu glābējas lomā, tāpat kā to darīja mana mamma. Pat ja man ir ģimene, vīrs un bērni, es sāku justies ļoti vientuļa un man ir grūti kādam uzticēties. Pamazām es grimstu dziļākā depresijā, zaudējot dzīves jēgu. Šī bezspēcība atskan no manas bērnības, kad izjutu vecāku vienaldzību un emocionālu atstāšanu.
Katram no mums ir sava unikālā dzīves stāsta, kurā ir gan skaistas atmiņas, gan tādas, kuras vēlētos izdzēst! Tas, apvienojumā ar to, ka vēl neesam pilnībā apguvuši prasmi konstruktīvi runāt par savām iekšējām pasaulēm, vajadzībām, jūtām un vēlmēm, rada šķēršļus, lai kopā pārvarētu sarežģītas dzīves situācijas. Kad pēc ienākšana mazuļa ienākšanas laikā abiem partneriem kļūst grūtāk pārvarēt to pārvarēt kopā. Mēs zaudējam iespēju iziet no krīzes stiprākiem, tuvākiem un pieredzējušākiem, jo katra veiksmīgi pārvarēta krīze mūs emocionāli satuvina un uzlabo mūsu attiecību kvalitāti.
Ar prieku gaidīšu tikšanos ar jums turpmākajos bloga rakstos un video lekcijās.
Autore
Līva Spurava
Geštalta terapeite / Psiholoģijas centra AUGT dibinātāja
