Kas notiek ar partneru attiecībām, kad ģimenē ienāk bērns?
Šķiet, ka ir pienācis laiks atklātai un tiešai sarunai par pāru attiecību dinamiku ģimenē. Šī tēma ir un, visticamāk, arī turpmāk būs viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki meklē psihoterapiju, un pat ne tikai. Daudzi cilvēki nāk uz terapiju tieši ar šādiem jautājumiem.: "Palīdziet man salabot manas attiecības ar partneri! Palīdziet man saprast, kas starp mums nedarbojas. Kāpēc es jūtos tik nelaimīgs šajās attiecībās? Kā es varu mudināt otru cilvēku mainīties, lai mūsu attiecības būtu labākas? Kas mainījās starp mums pēc bērna piedzimšanas? Šķiet, ka es apsveru šķiršanos, jo mans partneris mani vairs nepiepilda ne emocionāli, ne seksuāli. Šķiet, ka mans laulātais ir koncentrējies tikai uz bērnu, atstājot novārtā mūsu saikni. Mūsu intīmā dzīve ir sarukusi, un kopš bērna ienākšanas mūsu dzīvē mēs esam iestrēguši nemitīgos strīdos. Es aizgāju no savas laulības, jo mana sieva ir emocionāli attālināta un pastāvīgi mani kritizē. Es biju vīram neuzticīga, jo mūsu emocionālā saikne jau ilgāku laiku ir iztrūkusi, un viņš nesaprot manu vajadzību pēc tās". Aplūkosim šo nozīmīgo mūsu dzīves un attiecību aspektu.
Iemesli, kādēļ cilvēki vēršas pēc konsultācijām, var būt dažādi, taču aptuveni 90 % gadījumu tie ir saistīti ar problēmām partnerattiecībās. Un tas nav nekāds brīnums! Veselīgu partnerattiecību veidošana, dzīves pārmaiņu pārvarēšana, kopīga izaicinājumu risināšana un attiecību uzturēšana pēc tam nenoliedzami ir grūts uzdevums. Agrāk cilvēki reti dzīvojuši kopā tik ilgi kā šodien. Mūsdienu dzīves ilgums ir ievērojami palielinājies salīdzinājumā ar mūsu senčiem tikai pirms trim paaudzēm.
Agrākos laikos cilvēki dzīvoja līdz 40/50 gadiem, un tas tika uzskatīts par normu. Daži nomira vēl ātrāk, tāpēc pāri kopā nodzīvoja ne vairāk kā 20 gadus. Salīdziniet to ar mūsdienām, kad mēs runājam par ilgtermiņa attiecībām, kas ilgst 40/50 gadus - divas vai trīs reizes ilgāk nekā agrāk! Tas ir līdzīgi, kā ar vienu un to pašu partneri piedzīvot divas vai trīs ilglaicīgas laulības. Mūsdienu attiecību pagarinātais ilgums ir jauns un unikāls izaicinājums, ar ko saskaras daudzi pāri.
Mūsdienu pasaulē ideja par kopdzīvi var šķist gandrīz neiespējams uzdevums, tomēr daudzi to joprojām uzskata par ideālu dzīvesveidu. Ņemot vērā mūsdienu dzīves izaicinājumus un pārmaiņas, vairs nav tik pārsteidzoši, ja cilvēki pēc 20 gadu laulības šķiras un sāk dzīvi no jauna. Vēlme sākt no jauna ir sajūta, ar kuru daudzi var saskarties.
Katrs cilvēks ir unikāls, un katrs no mums pieiet attiecību veidošanai savā veidā, veidojot komfortablu kopdzīves veidu. Vairs nav vienas normas vai pareizas metodes, kā veidot ģimeni. Es stingri iebilstu pret stingriem noteikumiem un novecojušiem uzskatiem par to. Es neuzskatu, ka sievietei būtu jāierobežo tradicionālās lomas - jāpaliek mājās, lai rūpētos par bērniem, vadītu mājsaimniecību un gatavotu ēst ģimenei, potenciāli upurējot savas vēlmes. Tāpat es nedomāju, ka vīrietim būtu jākoncentrējas tikai uz ģimenes ienākumiem, pavadot garas stundas darbā. Lai gan šāds modelis, iespējams, ir darbojies mūsu vecākiem un vecvecākiem, mūsdienās ir dažādas ģimenes struktūras, kas labi funkcionē. Galvenais ir atrast modeli, kas apmierina abus partnerus, padarot to par izšķirošo veiksmīgu attiecību rādītāju.
Laikam strauji mainoties, mūsu individuālās vajadzības kļūst daudzveidīgākas. Es uzskatu, ka katrai jaunai ģimenei ir būtiski atklāti pārrunāt dažādus ikdienas jautājumus, kas veido viņu kopdzīvi. Kad sanākat kopā, apsveriet tādus jautājumus kā: Kāds laiks mums ir piemērots gulētiešanai? Kas ir brokastu ēdienkartē? Vai mums kopīgi gatavot vakariņas vai izvēlēties ēdienu līdzņemšanai? Vai mēs vēlamies bērnus, un, ja jā, vai mums tagad būtu jākoncentrējas uz savu karjeru, vai arī prioritāte ir ģimenes dibināšana? Kā mēs iedomājamies audzināt savus bērnus? Vai es gribēšu būt mamma? Kurš paliks ar bērnu mājās - līdz trīs gadu vecumam vai bērnudārzā no jaunāka vecuma? Kā mēs pārvaldīsim savas finanses? Kopīgs budžets vai dalīti izdevumi? Cik svarīga katram no mums ir intimitāte? Kā mēs risināsim grūtības un kāds ir mūsu rīcības plāns? Vai mēs vēlamies visu brīvo laiku pavadīt kopā, vai arī mums vajadzētu noteikt konkrētu laiku individuālām aktivitātēm? Kurš ņems grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu? Kā mēs risināsim situācijas, kad bērni saslims? Šie ir tikai daži no daudzajiem jautājumiem, ar kuriem pāri saskaras, pieņemot lēmumu par ģimenes veidošanu. Pat pirms bērnu piedzimšanas ir dažādas situācijas, kas jārisina un kurās vienlīdz aktīvi jāiesaistās abiem partneriem.
Šomēnes vēlos pievērsties pirmajai nozīmīgajai attiecību krīzei, kas skar pārus līdz ar bērna piedzimšanu. Šim izaicinājumam ir tendence atkārtoties ar katru nākamo bērnu, lai gan pēc pirmās pieredzes tā intensitāte var mazināties. Tā ir man personīgi nozīmīga tēma. Lai gan es varētu dalīties ar daudzām atziņām no sava ceļojuma ar vīru Edgaru, šīs detaļas paturēšu videolekcijām. Pirmā krīze bija pagrieziena punkts, laiks, kad doma par šķiršanos bija palikusi fonā, neizteikta, bet jūtama. Esmu pateicīga, ka mēs abi izturējām, kopīgi meklējām palīdzību un krīzes sākumā saņēmām ne tikai informatīvu, bet arī psiholoģisku atbalstu no speciālistiem.
Pirms iedziļināties mūsu pieredzē, izpētīsim, kādas ir partneru savstarpējās vajadzības. Izpratne par šīm vajadzībām palīdzēs noskaidrot, kāpēc rodas šī krīze un kur ir iespējamie risinājumi. Ne tik tālā pagātnē mūsu senči stājās laulībā citu iemeslu dēļ nekā mēs šodien. Kopdzīve palielināja izdzīvošanas iespējas, atviegloja bērnu audzināšanu un nodrošināja labāku pēcnācēju aprūpi. Laulības bieži vien tika noslēgtas finansiālu un ekonomisku apsvērumu dēļ. Sievietes kārtoja mājsaimniecības lietas, bet vīrieši rūpējās par ģimeni. Šādās partnerattiecībās bija atšķirīgas prasības; prasības bija mazāk stingras. Bieži vien pietika ar to, ka laulātie neradīja fizisku kaitējumu, izturējās saprātīgi viens pret otru, nesa mājās algu (mamutu) un nodrošināja tādas pamatvajadzības kā pajumte, pārtika un siltums.
Mūsdienās, attiecības bieži veidojas psiholoģisku iemeslu dēļ., kas atspoguļo vajadzību un gaidu izmaiņas. Mūsdienās sievietes ir finansiāli neatkarīgas un nepaļaujas uz vīrieša drošību. Tāpat sievietes ir pilnībā spējīgas patstāvīgi iestāties grūtniecības stāvoklī un audzināt bērnu, izmantojot tādus pakalpojumus kā spermas donori un auklītes; indivīdi var orientēties vecāku statusā patstāvīgi. Tāpat arī vīrieši var tikt galā ar mājsaimniecības darbiem, jo to var uzticēt ārpakalpojumu sniedzējiem, izmantojot dažādus pakalpojumus (apkopēja, pārtikas piegāde, restorāni u. c.), tādējādi samazinot nepieciešamību pēc partnera ar specifiskām mājsaimniecības prasmēm. Tāpat nav nepieciešams pastāvīgs partneris, lai nodarbotos ar seksu. Uz šī fona ir acīmredzams, ka mūsu senču vajadzības ir ievērojami attīstījušās.
Pašreizējās cerības ir saistītas ar psiholoģisko vajadzību apmierināšanu. Partneri meklē pieņemšanu, sapratni, atbalstu, mīlestību, intimitāti, cieņu un iedrošinājumu. Vēlas justies droši, pārliecināti, ka netiks pamesti, un brīvi būt paši par sevi attiecībās - pamats drošai pieķeršanai.
Ja partneri ilgstoši nespēj apmierināt šīs vajadzības, viņi izjūt sāpes, aizvainojumu, noraidījumu, vientulību, vilšanos un citas nepatīkamas sajūtas. Laika gaitā uzkrājušās, šīs jūtas pārvēršas par milzīgu spriedzi, sienu starp pāriem, kas neļauj viņiem būt tuviem vienam otram. Var rasties neuzticēšanās, krāpšana un galu galā attiecību sabrukums. Abiem partneriem var pietrūkt spēka risināt problēmas, kas noved pie pārliecības, ka attiecības ir apgrūtinošas un tām nav lemts būt.
Šādā veidā tiek bojātas attiecības, pastāv pastāvīga neapmierinātība, un var šķist, ka visu problēmu avots ir otra persona. Tomēr realitāte ir pavisam citāda - tā tikai šķiet no malas. ārējā perspektīvā. Galvenais šīs neapmierinātības iemesls? Mums bieži vien ir ierobežota pašapziņa, trūkst izpratnes par mūsu iekšējām psiholoģiskajām vajadzībām, piemēram, pieķeršanos, vēlmi pēc siltām un drošām attiecībām, autonomiju un vajadzību pēc pašrealizācijas.
Mūsu pagātne pieredze ir izšķiroša nozīme.vai mūsu māte bērnībā bija audzinoša un pieņemoša, vai arī auksta un atturīga? Vai mūsu tēvs izrādīja mīlestību, vai arī viņš norobežojās un palika fiziski klātesošs? Atceroties skolas laikus un pirmo mīlestību, var uzzināt, vai tās bija pozitīvas atmiņas vai arī sirdssāpes un vilšanās brīži. Izkropļota sevis uztvere izraisa nepatiku pret sevi un dažādas citas problēmas.
Bieži vien mēs neapzināmies, kas notiek mūsos pašos. Šādos brīžos otrs cilvēks kļūst par spoguli, kas atspoguļo mūsu pašu brūces. Dīvaini, bet mēs to nepamanām! Kamēr bijām vieni, daudzas neatrisinātas problēmas klusībā snauda, bet partnerattiecības kļūst par arēnu, kurā viss pēkšņi ar lielu intensitāti iznāk virsū. Sākas sajūta, ka otrs cilvēks ir tikpat noraidošs un auksts kā mans tēvs, vai varbūt mans partneris vienkārši vaino mani par visu. Partnerim var attīstīties tādi ieradumi kā dzeršana un ballītes, kas atspoguļo mana tēva uzvedību visā bērnībā , un man šķiet, ka es ieslīgstu glābēja lomā, līdzīgi kā to mēdza darīt mana māte. Neraugoties uz to, ka man ir ģimene, laulātais un bērni, es sāku justies ārkārtīgi vientuļa un man ir grūti kādam uzticēties. Pamazām grimstu vēl dziļākā depresijā, zaudējot dzīves jēgu. Šī bezspēcība atbalsojas bērnībā, kad izjutu vecāku vienaldzību un emocionālu pamestību .
Katram no mums ir savs unikāls stāsts, pilns gan ar patīkamām atmiņām, gan ar tām, kuras mēs vēlamies saglabāt. izdzēst! Tas, apvienojumā ar izaicinājumu, ko rada tas, ka neesam pilnībā apguvuši konstruktīvas komunikācijas mākslu par mūsu iekšējo pasauli, vajadzībām, jūtām un vēlmēm, rada šķēršļus, lai kopā pārvarētu sarežģītas dzīves situācijas. Kad attiecību krīze rodas pēc ierašanās bērna piedzimšanas, abiem partneriem kļūst sarežģīti orientēties to pārvarēt kopīgi. Mēs palaižam garām iespēju izkļūt no krīzes stiprākiem, saistītākiem un pieredzējušākiem, jo katra veiksmīgi pārvarēta krīze mūs emocionāli tuvina, uzlabojot mūsu attiecību vispārējo kvalitāti.
Ar nepacietību gaidām iespēju sazināties ar jums turpmākajos bloga rakstos un video lekcijās.
Autors
Līva Spurava
Ģestaltterapeits / Psiholoģijas centra AUGT dibinātājs
