Vecāku stress un rūpes par sevi

Vecāku stress jeb kāpēc mūsdienās ir grūti būt vecākam?

Vecāku stress ir frāze, kas psiholoģijā parādījās ne pārāk sen, 70. gados. Agrāk, risinot bērna problēmas vai uzvedību, uzmanība bieži tika pievērsta tikai bērnam, neņemot vērā vecākus. Taču mūsdienās ar bērnu saistītās situācijas mēs aplūkojam plašākā ģimenes kontekstā. Domājiet par ģimeni kā par labi ieeļļotu mašīnu - sistēmu, kurā bērns un vecāki ir būtiskas detaļas, kas darbojas kopā, veidojot unikālu sistēmu ar savām atšķirīgām iezīmēm un dzīves cikliem.

Vecāku statusa apguve ir saistīta ar virkni izaicinājumu. Neraugoties uz daudzajām iespējām un ārējiem palīglīdzekļiem, kuru mērķis ir vienkāršot mūsu ikdienas dzīvi - sākot ar autiņbiksītēm un bērnu ēdienu iepakojumiem un beidzot ar auklītēm un mājas uzkopšanas pakalpojumiem -, ar bērnu audzināšanu saistītie pienākumi joprojām ir ievērojami. Šajā laikmetā mums ir paveicies, ka mums ir pieejami neskaitāmi resursi, tostarp ekspertu konsultācijas, ērtāks transports, plaša informācija internetā un sociālo tīklu savienojamība. Tomēr vecāku loma nenoliedzami ir prasīga, jo īpaši tiem, kuri saviem vecāku pienākumiem pieiet ar dziļu pienākuma apziņu, cenšoties būt vislabākie iespējamie bērnu aprūpētāji.

Vecāku stress ir salīdzinoši jauns termins, kas gūst arvien lielāku ievērību psihoterapijas kabinetos. Arvien vairāk vecāku meklē speciālistu palīdzību, lai pārvarētu ar bērnu audzināšanu saistītos izaicinājumus un risinātu iekšējās un ārējās problēmas. Tas var ietvert iztukšotības, noguruma vai pat izdegšanas sajūtu, kas apgrūtina ikdienas pienākumu, kuri saistīti ar vecāku audzināšanu, veikšanu. Ir iepriecinoši vērot šo tendenci meklēt atbalstu, lai pārvarētu vecāku audzināšanas sarežģījumus. Tomēr ne katram vecākam ir viegli atklāt par savām sajūtām. Es viņiem līdzjūtīgi izturos, jo mūs visus ir veidojusi audzināšana, ko bieži vien ietekmē tieksme uzrādīt noslīpētu ārieni, slēpjot iekšējās cīņas. Augot mēs bieži pievērsām uzmanību tam, kā mūsu ģimene izskatās citiem, nevis iedziļinājāmies realitātē par to, kas notiek aiz slēgtām durvīm.

1. Kāpēc rodas vecāku stress un kādi faktori to veicina?

   Vecāku stress rodas no pašas būtības. BŪT VECĀKAM:

   1. Vecāki izjūt spiedienu būtiskas pārmaiņas sevī, ikdienas dzīvē un attiecībās. Papildus tam nāk arī jauni pienākumi, kas saistīti ar bērnu audzināšanu. Šis mazais cilvēciņš pilnībā paļaujas uz pieaugušo, un, jo jaunāks ir bērns, jo ar lielāku iekšējo spriedzi saskaras vecāki. Būt vecākam nav darbs no deviņiem līdz pieciem, tas ir darbs visu diennakti. No vecāku pienākumiem nav iespējams atpūsties vai ņemt atvaļinājumu. Tas prasa mūsu uzmanību 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā. Ja vien mēs dažreiz varētu paņemt pārtraukumu, atgūt daļu sevis un savu vajadzību. Iedomājieties klusuma brīdi, kad neviens nevelk, nekliedz un nesapņo. Iedomājieties, ka baudāt siltu, nevis remdenu kafijas tasi, mierīgi skatoties savu iecienītāko seriālu. Sapņojiet par normālu sarunu ar partneri bez pārtraukumiem, mierinot bērnu. Šādas situācijas pašas par sevi ir izaicinājumi neatkarīgi no tā, vai bērns ir mierīgs vai nemierīgs.

   Bērna miega paradumiem ir izšķiroša nozīme. Vai jūsu bērns labi guļ, vai arī iespējami neiroloģiski traucējumi traucē viņa miegu, ietekmējot jūsu pašu atpūtu? Hronisks miega trūkums nodara postu, izraisot bērnu nepacietību, ātru uzbudinājumu un neapmierinātību. Šis cikls bieži vien izraisa vainas apziņu, sevis vainošanu un solījumus nākamreiz rīkoties labāk, bet tas atkārtojas. Daudzi no mums var saskarties ar šo scenāriju, jo miega trūkums prasa savu artavu.

   Līdz ar to vecāki var saskarties ar izdegšanu, jo viņu loma ir nemitīga. Stress pastiprinās, kad saskaras ar pavisam mazu bērnu, radot daudzus jautājumus par to, kā būt labākiem vecākiem, īpaši, ja tas ir viņu pirmais bērns. Dziļi sirdī mēs visi tiecamies būt labi vecāki, vai ne?

   Stress var rasties arī tad, ja ir divi vai vairāk mazuļu, kas ir tuvu vecumam un prasa no vecākiem papildu uzmanību un rūpes. Tas parādās, kad bērns ir slims vai saskaras ar grūtībām bērnudārzā vai skolā. Šīs situācijas ir diezgan nozīmīgas un prasa resursus. Un neaizmirsīsim par īpašiem gadījumiem, piemēram, bērniem ar invaliditāti, kas, protams, prasa no vecākiem vēl vairāk rūpju un pūļu.

   

2. 1. Vēl viens stresa avots ir augstie standarti, ko mēs sev izvirzām.. Īpaši, ja jums ir tendence būt perfekcionistam un ir grūti justies apmierinātam ar paveikto. Es varu atsaukties uz šīm sajūtām. Mēs visi vēlamies būt ideāli vecāki, sniedzot saviem bērniem vislabāko un pasargājot viņus no smagās pieredzes, kas mums pašiem bija bērnībā. Taču, lai arī cik daudz pūļu mēs ieguldītu, pilnība audzināšanā ir neiespējama. Vienmēr būs situācijas, kuras mēs nevaram paredzēt, kontrolēt vai atrisināt. Tāpēc tā vietā, lai dzītos pakaļ nesasniedzamam ideālam, es vēlos jums sniegt vienu svarīgu terminu vecāku audzināšanā: pietiekami laba mamma un pietiekami labs tētis. Būt pietiekami labam vecākam ir vairāk nekā pietiekami; jums nav jābūt perfektiem!

   Atcerieties: jo augstāki standarti, jo vairāk resursu izmantojat, lai tos izpildītu. Mūsdienu vecāki atzīst, cik svarīgi ir ieguldīt savos bērnos - tas ir izšķirošs ieguldījums .. Ieguldiet savu laiku, enerģiju, domas un uzmanību. Būt labam vecākam ir nozīmīga daļa no tā, kas tu esi.

   1. Vecāki bieži uzskata, ka savas bērnības atmiņas un pieredzi, īpaši traumatisko, atdzīvojas kad viņi paši kļūst par vecākiem. Pie manis kā psihoterapeites bieži vēršas vecāki, meklējot padomus par emocionālajām problēmām, kas rodas pēc kļūšanas par vecākiem, tostarp pēcdzemdību depresiju, kas var skart gan sievietes, gan vīriešus.

   Sen aizmirstas bērnības atmiņas var būtiski ietekmēt vecāku ikdienas saskarsmi ar bērnu. Neapzinātā līmenī pēkšņi atdzīvojas viss, kas piedzīvots ar saviem vecākiem kopš dzimšanas. Tas vecākam rada dubultu stresu: orientēšanos jaunajā situācijā un emocijas, kas saistītas ar vecāka lomu, un uzdevumu tikt galā ar emocijām un sen aizmirstām, visticamāk, neatrisinātām un neizjustām emocijām, kas nāk gaismā saskarsmē ar savu bērnu.

   Šīs intensīvās emocijas var izpausties kā ievērojama neiecietība, niknums, dusmas, dusmas, panika, izmisums, bezspēcība, bezpalīdzība, depresija, tukšums un nespēja tikt galā ar bērna raudāšanu vai izteikt spilgtas emocijas - dažkārt pat histērija. Šīs emocijas bieži vien liecina, ka tās nav saistītas tikai ar pašreizējo situāciju, bet drīzāk ir saistītas ar pagātnes pieredzi, kurai jāpievērš rūpīga uzmanība. Var būt grūti atšķirt emocijas, kas saistītas ar šodienu, no emocijām, kas saistītas ar pagātni, īpaši, ja cilvēks iepriekš nav iedziļinājies un analizējis savu bērnības pieredzi. Lai gan atgriešanās pie pagātnes var šķist biedējoša, es iesaku ikvienam vecākam apsvērt iespēju pārrunāt bērnības pieredzi ar speciālistu, lai iegūtu veselīgāku izpratni un spētu tikt galā ar to.

   1. Informācijas pārbagātība un izvēles iespēju pārbagātība kas mūs ieskauj. Iespējams, esat dzirdējuši vecāku, vecvecāku vai radinieku stāstus par pagātni, kad mājsaimniecības, bērnu un pat saimniecības pārvaldīšana šķita mazāk sarežģīta. Lai gan šīs anekdotes ir interesantas, tajās bieži vien netiek ņemta vērā mūsdienu vecāku audzināšanas sarežģītība, jo īpaši, ja stāstītājiem nav tiešas pieredzes ar maziem bērniem.

   Agrāk bērnu audzināšana netika tik rūpīgi apspriesta un tai netika piešķirta tik liela prioritāte. Vecākiem bija skolotāju loma, koncentrējoties uz tādiem pamatprincipiem kā apģērbs, barošana un tīrība. Lēmumus par būtiskiem jautājumiem, piemēram, dzemdību metodēm, zīdīšanu, krūts zīdīšanu, zīdaiņiem, auklām, barošanas stilu, vakcināciju, pediatru, bērnudārza apmeklēšanu un citiem, parasti pieņēma vecākie vai arī tie tika pieņemti saskaņā ar sabiedrības normām bez lielām šaubām.

   Turpretī mūsdienu vecāki saskaras ar atšķirīgu situāciju. Viņiem ir jāuzņemas atbildības nasta, jo viņi ir mazāk noskaņoti deleģēt lēmumus. Viņu uzdevums ir analizēt milzīgu informācijas daudzumu, kas bieži izraisa stresu un trauksmi. Izvēle šķiet bezgalīga: dabiskas dzemdības vai dzemdības slimnīcā, ekskluzīva barošana ar krūti vai mākslīgo maisījumu lietošana, konsultēšanās ar homeopātu vai tradicionālās medicīnas ārstu, bērna ēdināšana vai biezeņu gatavošana, bērnudārza izvēle vai aukles nolīgšana, sporta veicināšana vai māksliniecisko talantu izkopšana?

   Katra izdarītā izvēle automātiski nozīmē atteikšanos no daudzām citām iespējām. Šīs realitātes apzināšanās palielina spiedienu, jo vecāki saprot, ka viņu lēmumi būtiski ietekmē viņu bērna nākotni. Atbildība ir milzīga, un process var būt nepārvarams.

   Mūsdienu sarežģītajā bērnu audzināšanas vidē vecākiem paaugstinātu stresu veicina dažādi faktori. Ir ļoti svarīgi ņemt vērā katras ģimenes unikālos individuālos un sociālos aspektus, jo šiem faktoriem ir būtiska nozīme, ietekmējot vispārējo ģimenes labklājību. Lai gan šajā emuārā ir aplūkoti daži visbiežāk sastopamie stresa faktori, ir svarīgi atzīt, ka ģimenes var saskarties ar dažādām problēmām.

   Neraugoties uz to, ka vecāku darbs ir ļoti sarežģīts, nav tādas dzīves pieredzes, kas sniegtu lielāku gandarījumu par to, ka esi vecāks saviem bioloģiskajiem vai audžubērniem. Vērojot un aktīvi piedaloties bērna izaugsmē un attīstībā, kā arī gūstot atdevi par ieguldīto laiku un rūpēm, var gūt nepārspējamu gandarījuma sajūtu. Šis dziļais gandarījums kalpo kā dzinējspēks, motivējot vecākus nepārtraukti censties kļūt labākiem saviem bērniem.

   Autors

   Līva Spurava

   Ģestaltterapeits / Psiholoģijas centra AUGT dibinātājs