Vecāku stress un rūpes par sevi

Vecāku stress jeb kāpēc mūsdienās ir tik grūti būt vecākam?

Termins "vecāku stress" psiholoģijā parādījās salīdzinoši nesen – 1970. gados. Agrāk, risinot bērna uzvedības vai citu problēmu jautājumus, uzmanība tika pievērsta tikai bērnam, neņemot vērā vecākus. Mūsdienās mēs skatāmies uz bērna situāciju plašākā – ģimenes – kontekstā. Ģimeni var salīdzināt ar labi darbojošos mehānismu – sistēmu, kurā gan bērns, gan vecāks ir svarīgas sastāvdaļas, kas kopā veido unikālu sistēmu ar savām īpašībām un dzīves cikliem.

Vecāku loma vienmēr ir bijusi pilna ar izaicinājumiem. Lai arī mūsdienās ir daudz dažādu iespēju un palīglīdzekļu, kas atvieglo ikdienu – sākot no autiņbiksītēm un gatavām bērnu maltītēm līdz auklēm un mājas uzkopšanas pakalpojumiem –, atbildība par bērnu audzināšanu joprojām ir ļoti liela. Šajā laikmetā mums ir pieejami dažādi resursi: speciālistu konsultācijas, ērtāki pārvietošanās veidi, plašas informācijas iespējas internetā un sociālo tīklu sniegtā saikne. Tomēr vecāku loma joprojām ir ļoti prasīga, īpaši tiem, kuri ar lielu atbildības sajūtu cenšas būt vislabākie rūpētāji saviem bērniem.

Vecāku stress ir salīdzinoši jauns termins, kas arvien biežāk izskan psihoterapeitu kabinetos. Arvien vairāk vecāku meklē speciālistu palīdzību, lai tiktu galā ar bērnu audzināšanas izaicinājumiem un risinātu gan iekšējos, gan ārējos pārdzīvojumus. Tas var izpausties kā iztukšotības, noguruma vai pat izdegšanas sajūta, kas apgrūtina ikdienas pienākumu veikšanu, kas saistīti ar bērnu audzināšanu. Ir patīkami redzēt, ka arvien vairāk vecāku meklē atbalstu, lai vieglāk pārvarētu vecāku lomas sarežģītību. Tomēr ne katram vecākam ir viegli atklāti runāt par savām sajūtām. Es viņus saprotu, jo mūs visus ietekmē mūsu audzināšana, un bieži vien esam pieraduši izrādīt tikai ārējo spožumu, slēpjot savas iekšējās grūtības. Bērnībā mūsu uzmanība bieži tika vērsta uz to, kā mūsu ģimene izskatās no malas, nevis uz to, kas patiesībā notiek aiz slēgtām durvīm.

1. Kāpēc rodas vecāku stress un kas to ietekmē?

   Vecāku stress rodas no paša BŪT VECĀKAM:

   1. Vecāki izjūt spiedienu būtiskas pārmaiņas sevī, ikdienā un attiecībās. Tam visam klāt nāk jaunās atbildības, kas saistītas ar bērnu audzināšanu. Šis mazais cilvēciņš pilnībā paļaujas uz pieaugušo, un jo jaunāks bērns, jo lielāku iekšējo spriedzi izjūt vecāks. Būt vecākam nav darbs no deviņiem līdz pieciem; tas ir diennakts darbs bez pārtraukuma. Nav iespējas "atslēgties" vai paņemt atvaļinājumu no vecāku pienākumiem. Tas prasa mūsu uzmanību 24/7. Ja vien būtu iespējams kādreiz atvilkt elpu, atgūt nedaudz sevi un savas vajadzības. Iztēlojies mirkli klusuma, kad neviens nevelk aiz rokas, nekliedz un nav histērijas. Iedomājies, ka vari izbaudīt siltu, nevis atdzisušu kafiju, mierīgi skatoties savu iemīļoto seriālu. Sapņo par normālu sarunu ar partneri bez pārtraukumiem, kamēr mierini bērnu. Šādas situācijas pašas par sevi ir izaicinājums, neatkarīgi no tā, vai bērns ir mierīgs vai nemierīgs.

   Bērna miega režīms ir ļoti svarīgs. Vai tavs mazulis guļ cieši, vai arī kādi iespējamie neiroloģiski traucējumi traucē viņa miegam, ietekmējot arī tavu atpūtu? Hronisks miega trūkums izjauc līdzsvaru, padarot mūs nepacietīgus, viegli aizkaitināmus un liekot dusmas izgāzt uz bērniem. Šis apburtais loks bieži rada vainas sajūtu, pašpārmetumus un solījumus nākamreiz rīkoties labāk, bet tas atkārtojas atkal un atkal. Daudzi no mums šo situāciju labi pazīst, jo miega trūkums atstāj sekas.

   Tāpēc vecāki var izjust izdegšanu, jo viņu loma ir nepārtraukta un prasīga. Stress pastiprinās, ja jārūpējas par pavisam mazu bērniņu, un rodas daudz jautājumu par to, kā būt labākiem vecākiem, īpaši, ja tas ir pirmais bērns. Dziļi sirdī mēs visi vēlamies būt labi vecāki, vai ne?

   Stress var nemanāmi piezagties, ja ģimenē ir divi vai vairāk mazuļi ar nelielu vecuma starpību, kas prasa īpašu uzmanību un rūpes no vecākiem. Tas parādās arī tad, kad bērns jūtas slikti vai saskaras ar grūtībām bērnudārzā vai skolā. Šādas situācijas ir patiešām nozīmīgas un prasa papildu resursus. Un neaizmirsīsim par īpašiem gadījumiem, piemēram, bērniem ar invaliditāti, kuriem dabiski nepieciešamas vēl lielākas rūpes un vecāku ieguldījums.

   

2. 1. Vēl viens stresa avots ir augstie standarti, ko uzliekam sev. It īpaši, ja jums ir tendence būt perfekcionistam un ir grūti justies apmierinātam ar paveikto. Es saprotu šīs sajūtas. Mēs visi vēlamies būt ideālie vecāki, dot bērniem labāko un pasargāt viņus no grūtajām pieredzēm, ko paši piedzīvojām bērnībā. Taču, lai cik daudz pūļu mēs ieguldītu, pilnība audzināšanā nav iespējama. Vienmēr būs situācijas, ko nevaram paredzēt, kontrolēt vai atrisināt. Tāpēc, tā vietā lai dzītos pēc nesasniedzama ideāla, vēlos jums dot vienu svarīgu jēdzienu vecāku lomā: pietiekami laba mamma un pietiekami labs tētis. Būt pietiekami labam vecākam ir vairāk nekā pietiekami — jums nav jābūt ideālam!

   Atcerieties: jo augstāki standarti, jo vairāk resursu jūs patērējat, cenšoties tiem atbilst. Mūsdienu vecāki apzinās, cik svarīgi ir ieguldīt savā bērnā — tas ir ļoti svarīgi ieguldījums. Ieguldiet savu laiku, enerģiju, domas un uzmanību. Būt labam vecākam ir nozīmīga daļa no tā, kas jūs esat.

   1. Vecāki bieži atklāj, ka savas bērnības atmiņas un pieredze, īpaši tās, kas bijušas traumējošas, uzpeld kad paši kļūst par vecākiem. Pie manis kā psihoterapeites bieži vēršas vecāki, kuri meklē atbalstu emocionālajos izaicinājumos, kas rodas pēc bērna piedzimšanas, tostarp pēcdzemdību depresijā, kas var skart gan sievietes, gan vīriešus.

   Sen aizmirstas bērnības atmiņas var būtiski ietekmēt vecāka ikdienas attiecības ar bērnu. Neapzinātā līmenī viss, kas piedzīvots ar saviem vecākiem kopš dzimšanas, pēkšņi atgriežas. Tas rada dubultu stresu: vecākam jāpielāgojas jaunajai situācijai un emocijām, kas nāk ar vecāka lomu, kā arī jātiek galā ar emocijām un sen aizmirstām, iespējams, neatrisinātām un neizjustām sajūtām, kas uzpeld saskarsmē ar bērnu.

   Šīs spēcīgās emocijas var izpausties kā izteikta neiecietība, dusmas, niknums, panika, izmisums, bezspēcība, bezpalīdzība, depresija, tukšuma sajūta un nespēja tikt galā ar bērna raudāšanu vai izrādīt priecīgas emocijas — dažkārt pat histērija. Šīs sajūtas bieži norāda, ka tās nav saistītas tikai ar pašreizējo situāciju, bet gan ar pagātnes pieredzi, kurai nepieciešama rūpīga uzmanība. Ir grūti atšķirt šodienas emocijas no tām, kas nāk no pagātnes, īpaši, ja iepriekš nav apzināti un analizēti savi bērnības pārdzīvojumi. Lai arī atgriešanās pagātnē var šķist biedējoša, es iesaku katram vecākam apspriest savas bērnības pieredzes ar speciālistu, lai labāk izprastu sevi un vieglāk tikt galā ar emocijām.

   1. Pārbagātība ar informāciju un izvēļu daudzums kurā atrodamies. Iespējams, esat dzirdējuši stāstus no vecākiem, vecvecākiem vai radiem, kuri atceras laikus, kad mājas, bērnu un pat saimniecības vadīšana šķita vieglāka. Lai arī šie stāsti ir interesanti, tie bieži neaptver mūsdienu vecāku ikdienas sarežģītību, īpaši, ja stāstītājiem nav pieredzes ar maziem bērniem.

   Agrāk bērnu audzināšana netika tik detalizēti apspriesta vai izcelta kā prioritāte. Vecāki bija kā skolotāji, rūpējoties par pamatvajadzībām – apģērbu, ēdināšanu, tīrību. Svarīgus lēmumus, piemēram, par dzemdību veidu, zīdīšanu, knupīšiem, slingiem, ēdināšanas stilu, vakcināciju, pediatru, bērnudārza apmeklējumu un citām lietām, parasti pieņēma vecākie ģimenes locekļi vai arī tika sekots sabiedrības normām, daudz neko neapšaubot.

   Savukārt mūsdienu vecāki saskaras ar pavisam citu situāciju. Viņi izjūt lielu atbildību, jo retāk uztic lēmumu pieņemšanu citiem. Informācijas apjoms, kas jāizvērtē, ir milzīgs, un tas bieži rada stresu un satraukumu. Izvēļu ir bezgala daudz: dabiskas dzemdības vai dzemdības slimnīcā, tikai zīdīšana vai maisījuma piebarošana, konsultēties ar homeopātu vai tradicionālās medicīnas ārstu, ļaut bērnam pašam izvēlēties ēdienu vai gatavot biezeņus, bērnudārzs vai aukle, sporta aktivitātes vai māksliniecisko talantu attīstīšana?

   Katrs pieņemtais lēmums automātiski nozīmē atteikšanos no daudzām citām iespējām. Apziņa par šo realitāti palielina spiedienu, jo vecāki saprot, cik būtiski viņu lēmumi ietekmē bērna nākotni. Atbildība ir milzīga, un šis process var būt ļoti pārņemošs.

   Dažādi faktori mūsdienās palielina vecāku stresu, audzinot bērnus. Ir svarīgi ņemt vērā katras ģimenes unikālos individuālos un sociālos aspektus, jo tie būtiski ietekmē kopējo ģimenes labsajūtu. Lai gan šajā blogā aplūkoti daži no biežākajiem stresa avotiem, jāatceras, ka ģimenes var saskarties ar ļoti dažādiem izaicinājumiem.

   Lai arī vecāku loma ir ļoti prasīga, nav nevienas citas dzīves pieredzes, kas sniegtu tik lielu piepildījumu kā rūpes par saviem bērniem – gan bioloģiskajiem, gan audžubērniem. Redzēt un aktīvi piedalīties bērna augšanā un attīstībā, kā arī sajust atdevi par ieguldīto laiku un rūpēm, sniedz neatkārtojamu gandarījumu. Šī dziļā apmierinātība kļūst par dzinējspēku, kas iedvesmo vecākus censties kļūt arvien labākiem saviem bērniem.

   Autore

   Līva Spurava

   Geštalta terapeite / Psiholoģijas centra AUGT dibinātāja