Mātes dzīvē pienāk dīvains brīdis, kad saproti – posms, kurā juties droša un zinoša, pamazām mainās. Vēl nesen mana meita valkāja autiņbiksītes. Mēs runājām par pirmajiem soļiem, miega traucējumiem un zobu nākšanu. Un tad, gandrīz nemanot, to ieraugi – viņas ķermenis sāk mainīties. Klusi. Pakāpeniski. Neatgriezeniski.
Tas bija brīdis, kad sapratu: man atkal jāmācās. Ne jau tāpēc, ka nezinu, kas ir mēnešreizes, bet tāpēc, ka šoreiz tas vairs nav par mani. Tas ir par to, kā mana meita piedzīvos šo pāreju. Un vai es būšu tāda mamma, pie kuras viņa jutīsies droši vērsties – ar jautājumiem, bailēm un neziņu.
No sarunām ar draudzenēm līdz dziļākai izpratnei
Kā daudzas mammas, es sāku ar sarunām. Ar draudzenēm, kuru meitām tikko bija sākušās pirmās mēnešreizes. Mani pārsteidza, cik līdzīgi bija viņu stāsti. Ne tik daudz par fiziskām sāpēm vai cikla garumu – bet par emocijām.
Par apmulsumu skolā.
Par bailēm piecelties no krēsla.
Par sporta stundām, kur pēkšņi kustēties šķiet riskanti.
Par nemitīgo domu: “Vai viss ir kārtībā? Vai kāds pamana?”
Šīs sarunas mani aizveda tālāk – pie rakstiem, pētījumiem, speciālistu viedokļiem un dziļākas informācijas par meiteņu pirmajām mēnešreizēm. Un viena lieta kļuva arvien skaidrāka: sākumā lielākais izaicinājums nav pats fiziskais process. Tā ir nedrošības sajūta.
Kā ķermenis signalizē, ka tuvojas pirmās mēnešreizes
Pirms pirmās mēnešreizes sākuma ķermenis parasti sūta smalkus signālus. Dažām meitenēm tie parādās mēnešus iepriekš, citām – tikai neilgi pirms tam. Bieži tās ir grūti aprakstāmas sajūtas: krūšu jutīgums, vēdera pūšanās, nogurums, galvassāpes. Līdztekus var parādīties arī emocionālas pārmaiņas – aizkaitināmība, asarainība vai lielāka vēlme pēc privātuma.
Ļoti bieži novērojama balta vai caurspīdīga izdalīšanās, kas var satraukt vecākus, taču patiesībā ir pilnīgi normāla attīstības daļa. Tie ir pirmie “signāli”, kas liecina – pirmās mēnešreizes varētu būt tuvu.
Pirmā pieredze un jautājumi, kurus meitenes reti uzdod skaļi
Kad sākas mēnešreizes, tās bieži nāk ar jautājumiem, kurus jaunām meitenēm ir grūti izteikt. Kā zināt, kad jāmaina ieliktnis? Kas notiks, ja kustēšos pārāk daudz? Vai drīkstu skriet, lēkt, sportot? Kas, ja tas sākas skolā? Vai ir normāli justies neērti savā ķermenī?
Tie ir ļoti cilvēcīgi jautājumi. Tie nerodas no nezināšanas, bet no vēlmes justies droši. Un tieši šeit mamma var kļūt par svarīgāko atbalstu – nevis ar stingriem norādījumiem, bet ar mierīgu klātbūtni un pārliecību, ka viss notiekošais ir normāli.
Meklējot vienkāršāku, mierīgāku risinājumu
Pētījot šo tēmu dziļāk, man kļuva svarīgi saprast, kas patiesībā palīdz jaunām meitenēm viņu pirmajās mēnešreizēs – ne teorijā, bet dzīvē. Skolā. Kustībā. Sporta stundās. Brīžos, kad jau tā ir daudz stresa.
Sarunās ar speciālistiem un citām mammām atkal un atkal izkristalizējās viens secinājums: pirmajā pieredzē visvairāk svarīga ir drošības sajūta. Sajūta, ka nav jāsatraucas nepārtraukti – par noplūdēm, par to, vai viss ir kārtībā, par to, vai drīksti kustēties brīvi. Šajā kontekstā arvien biežāk tika minētas menstruālās apakšbiksītes kā risinājums, kas vienlaikus novērš daudzas šīs bažas.
Kāpēc menstruālās apakšbiksītes palīdz pirmajās mēnešreizēs
Daudzām meitenēm menstruālās apakšbiksītes kļūst par maigu pirmo soli mēnešreižu pasaulē – bez lieka stresa. Tās izskatās un jūtas kā parastas apakšbiksītes, bet vienlaikus sniedz drošu aizsardzību, ļaujot meitenei sēdēt, kustēties un būt aktīvai bez nemitīgām raizēm.
Nav jāmin, kad jāmaina ieliktnis.
Nav baiļu piecelties vai kustēties brīvi.
Nav svešas vai neērtas sajūtas ķermenī.
Šāda vienkāršība ir ārkārtīgi svarīga pirmajās mēnešreizēs.
Gege menstruālās apakšbiksītes ir radītas, domājot par jaunām meitenēm – viņu ikdienu, kustību brīvību un sirdsmieru. Nevis lai šo posmu sarežģītu, bet lai palīdzētu to piedzīvot dabiski un bez lieka stresa.
Vairāk nekā tikai ķermeņa process
Rakstot šo, arvien vairāk saprotu, ka šis stāsts nav tikai par mēnešreizēm. Tas ir par attiecībām starp mammu un meitu brīdī, kad ķermenis mainās. Par spēju pateikt: “Es nezinu visu, bet es esmu tev blakus.” Par to, lai šis process nebūtu kaut kas slēpjams vai apkaunojošs.
Pirmās mēnešreizes paiet. Bet sajūta, ka mamma bija klāt – tā paliek. Un, ja ir iespēja šo pieredzi padarīt mierīgāku, drošāku un vieglāku, es ticu tā ir mūsu kā vecāku atbildība to izvēlēties. Ne ideāli – bet godīgi. Un vienmēr ar līdzjūtību.
